Čārlzs Spensers Čaplins (1889-1977) ir viena no vissvarīgākajām figūrām pasaulē tajā izklaides jomā, ko dēvē par kino. Viņš mēmajā kino radīja leģendāro Klaidoņa tēlu – tipāžu ar neiztrūkstošajām ūsiņām, katliņcilindru un spieķīti, savukārt filmās “Lielais diktators” (1940) un “Rampas ugunis” (1952) jau vienotā simbiozē savienoja mīmiku, dialogu un muzikālo pavadījumu. Divas reizes mūžā – 1928. un 1972. gadā – Čārlijs saņēmis speciālo ASV Kinoakadēmijas balvu “Oskars” par ieguldījumu kinomāksla, bet – ne kā aktieris vai režisors.
Čārlija Čaplina biogrāfija #12
Bērnība un Anglija
Čārlijs piedzima 1889. gada 16. aprīlī pulksten astoņos vakarā Londonas Volvērtas rajonā. Viņa vecāki, tēvs Čārlzs Spensers Čaplins vecākais un māte Hanna Čaplina (dzimusi – Hila) bija estrādes jeb mūzikhola aktieri. Hanna dažādos teātros uzstājās ar dziesmām un dejām un neilgi pirms kāzām ar Čaplinu vecāko laida pasaulē dēlu Sidneju, kura īstais tēvs bija kāds ebrejs, uzvārdā Houkss. Vēlāk Sidnejam piešķīra Čaplina uzvārdu.
Aktieru allaž nesakārtotās personiskās dzīves ikdienas problēmas negāja secen arī šai ģimenei – pārlieku biežas viesisizrādes, nošķirta dzīve, mākslinieciskā uzdzīve un dažādi kreisie mīlas piedzīvojumi. Vīrs Hannu pameta, kad Čārlijam vēl nebja apritējis pat pirmais dzīves gads. Turklāt viņa jau agri zaudēja balsi, tādēļ teātris bija jāatstāj un iztiku vajadzēja pelnīt ar dažādiem gadījuma darbiem. Jaunās sievietes dzīve kļuva gaužām nožēlojama. Čārlijs un viņa pusbrālis Sidnejs auga kopā ar māti, un nav grūti iedomāties, ko viņi dabūja redzēt un piedzīvot jau kopš mazotnes.
Čārlija tēvs sākotnēji spēlēja tikai mīmiskās ainas, taču vēlāk kļuva pat, kā tajos laikos formulēja, “dramatisko un žanra dziedātāju”. Viņam bija patīkams baritons, un 19. gadsimta 80. gadu vidū viņš patiešām bija visnotaļ populārs izpildītājs Londonas mūzikholos, daudz koncertēja Eiropā, uzstājās arī Ņujorkā. Viņa repertuārā bija arī paša sacerētas dziesmas. Neskatoties uz to, Čārlija tēvs dzīvoja bezbēdīgā trūkumā un nespēja materiālii palīdzēt tuviniekiem. Lai kaut kā izdzīvotu, māte Hanna piestrādāja par aukli, iemācījās šūt un pildīja vietējās baznīvas draudzes pasūtījumus. Sidnejs vēlāk paudis, ka viņi dzīvojuši absolūta trūkumā, pustukšā istabiņā un lielākoties badā. Ne viņam, ne Čārlijam ilgi nebija nekāda apavu. Māte novilkusi savas kurpes un iedevusi vienam no zēniem, kuram bijusi kārta doties uz nabagu patversmi pēc labdarības viruma, kas bijusi viņu galvenā iztika visai dienai. Katrā ziņā trūkums nopietni iedragāja Hannas veselību. Sidnejs un Čārlijs sāka klaiņot. Viņus aizturēja un ievietoja bezpajumtnieku bērnu patversmē.
Arī Čārlija tēva karjera un dzīve būtībā bija traģiska. Viņš ļāvās pārmērīgas dzeršanas postam un diemžēl ātri vien nomira – viņa dzīve noslēdzās 1901. gada 9. maijā 37 gadu vecuma.
Mazais aktierzellis
Pirmo reizi uz skatuves Čārlijs uzstājās 1894. gadā, piecu gadu vecumā, kad mūzikhola programmā vajadzēja aizvietot savu māti. Viņš jau pirmajā reizē izpelnījās skatītāju ovācijas, kuri sajūsma meta uz skatuves monētas un pat papīrnaudu. Un visvairāk viņš savaldzināja publiku ar to, ka neslēptā bērna aizrautībā sāka uzlasīt naudu tieši uzstāšanās laikā, aizskrēja malā, lai to kaut kur noliktu, tad atgriezās un apņēmīgi pabeidza dziesmu no mates repertuāra. Kopš tās reizes Hanna uz skatuves vairs neparadījās. Drīz viņa smagi saslima. Sidnejs un Čārlijs nokļuva bāreņu un trūcīgo bērnu skolā. Visu dzīvošanai nepieciešamo vajadzēja nopelnīt pašiem. 1896. gadā Hanna piedzīvoja nervu sabrukumu un viņu ievietoja psihiatriskajā klīnikā.
1898. gada nogalē Čārlijs iestājās bērnu deju grupā “Astoņi Lankašīras puiši”. Interesanti piebilst, ka vēlāk kritiķi viņa filmas dēvēja par “filmu – baletu”. 1900. gada Ziemassvētkos “Lankašīras puiši” piedalījās pantomīmā “Pelnrušķīte”, kur Čārlijs ieģērbts kaķa tērpā, pirmo reizi guva iespēju pamatīgi sasmīdināt skatītājus. 1901. Gada sākumā Čārlijs aizgāja no puišu grupas. Viņš it kā skaitījās skolā, taču to apmeklēja gauži reti, vairāk bija spiests strādāt dažādus gadījuma darbus, kurus nācās bieži mainīt, jo mazā auguma dēļ nekur nevarēja ilgi palikt.
Sidnejs atrada taurētāja darbu uz pasažieru kuģa un devās kuģojumos. Čārlijs pārdeva laikrakstus ielās, līmēja rotaļlietas, strādāja tipogrāfijā, stikla pūšanas darbnīcā, ārsta pieņemšānā. Taču jau kopš agras bērnības viņš sirdī loloja kādu šķietami neprātīgu sapni… Reiz viņš iegriezās teātra āgentūrā un apjautājās, vai neesot kāda loma teātrī mazam zēnam. Kad viņam bija 12 gadu, Čārlijs sagaidīja savu pirmo lomu, bet 1903. Gadā 14 gadu vecumā beidzot ieguva puslīdz pastāvīgu darbu teātrī – izsūtāmā zēna Bilija lomu izrādē “Šerloks Holmss”. Tajā laikā Čārlijs būtība analfabēts. Kad viņam iedeva lomas tekstu, visvairāk viņš baidījās no tā, ka tūlīt liks skaļi nolasīt dažas rindkopas. Lomas tekstu iemācīties palīdzēja Sidnejs.
Sākās ilgstoša un nogurdinoša mētāšanās pa Angliju dažādu otršķirīgu teātra grupu sastāvā, taču ir skaidrs, ka bez šīs savdabīgās aktierskolas, iespējams, nemaz nebūtu piedzimis izcilais komiķis. Dažus gadus Čārlijs sekmīgi uzstājās varietē, kopš 16 gadu vecuma katru dienu 4-16 stundas cītīgi spēlēja vijoli, ņema privātstundas pie teātra diriģenta, mācīgās no draugiem un kolēģiem. 1908. Gada februārī Čārliju oficiāli pieņēma darbā Freda Karno teātra uzņēmumā, kas galvenokārt uzveda gatavus skečus un pantomīmas ainas mūzikholiem, un drīz viņš kļuva par vienu no vadošajiem aktieriem virknē uzvedumu. Dažus no tiem Čārlijs vēlāk adaptēja arī kino darbiem.
Pirmie gadi Amerikā
Pirmo reizi ar Karno trupu Čārlijs viesojās ASV no 1910. gada septembra līdz 1912. gada jūnijam, pēc tam uz dažiem mēnešiem atgriezās Anglijā, bet oktobrī atkal devās uz ASV un šoreiz jau pieņēma lēmumu tur palikt. Kādā no Karno trupas izrādēm Čārliju ievēroja kinoproducents Maks Senets, kuram, tik ļoti iepatikās Čārlija spēle, ka viņš uzaicināja jauno aktieri darbā savā studijā Keystone. 1913. Gada 23. Septembrī Čārlijs ar studiju parakstīja līgumu par sev neierasti lielu summu – 150 dolāri nedēļā.
Sākotnēji Čārlijam kā patiešām jaunam aktierim bija ļoti grūti aprast ar kinematogrāfa prasībām. Pēc pirmās filmas Senets pat atzinās, ka lēmums pieņemt savā komanda Čārliju bijusi liela kļūda. Lielākā daļa Čārlija biogrāfu ir vienisprātis, ka Seneta lēmumu piešķirt Čārlijam vēl vienu iespēju stipri vien iespaidojusi Meibla Normana – viena no tā laika studijas lielākajām zvaigznēm.
Ar lielu piespiešanos Senets patiešām deva Čārlijam iespēju turpināt darbu studijā. Un, lai arī ļoti pakāpeniski, tomēr filmas ar Čārlija piedalīšanos sāka nest peļņu, un tā Čārlijs mazpamazām kļuva par vienu no kinostudijas zvaigznēm. Viņš bija pilnīgā Meiblas rīcībā, kura bija arī scenāriste un režisore, taču Čārlzs jau gribēja sākt pats veidot savas filmas. Viņi filmēšanas laukumā bieži strīdējās, lai gan tas nesabojāja savstarpējās attiecības, un viņi palika labi draugi arī pec tam, kad uzlecošajai zvaigznei deva iespēju pašam uzņemt filmas, kā arī pēc tam, kad viņš pameta studiju Keystone.
Klaidoņa tēla rašanās
Sākotnēji Čārlijs savās fuknās centās imitēt salīdzinoši raupjo modern ekspromtkomēdiju stilu, tomēr panākumus viņš guva tieši ar atkāpšanos no tā. Vispirms viņa personāžs Čeizs (no Chas Chaplin) izskatījās kā nekaunīgs blēdis un izvirtulis, taču pakāpeniski viņā parādījās aizvien vairāk cilvēciska siltuma un lirikas, proti, tas, ko vēlāk skatītāji tik ļoti mēda saistīt ar “mazā klaidoņa” tēlu.
Klaidonis pirmo reizi parādījās komēdijā “Bērnu automobiļu sacīkstes”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1914. gada 7. februārī. Tajā laikā Čārlijs izdomāja klaidoņa tērpu filmai “Ārkārtīgi sarežģītais Meiblas stāvoklis”, ko viņš uzfilmēja dažas dienas agrāk, taču uz ekrāniem tā parādījās vēlāk, proti, 9. februārī.
Senets aizsūtīja Čārliju nogrimēties, un, kā Čārlijs paudis autobiogrāfijā, tas noticis visnotaļ amizanti… Patiesībā viņš nemaz nezināja, kā jāgrimējas. Viņam pašam nepatika viņa āriene reportiera lomai. Ceļā uz ģērbtuvi Čārlijs pēkšņi izlēma uzvilkt platas bikses, kas izskatījās gluži kā maiss, kā arī uzkrītoši lielus zabākus un katliņcilindru, savukārt rokā nejauši paņēma spieķīti. Likās, vislabāk izskatīsies, ja apģērbā viss būs absolūti pretrunīgs. Čārlijs ne gluži uzreiz izlēma to, vai būs jauns vai vecs, taču atceroties to, ka Senets viņu uzskatīja par pārlieku jaunu, drošības pēc uzlīmēja sev arī mazas ūsiņas, kas, kā viņam šķita, padarīs viņu vecāku, tomēr vienlaikus neapslēps arī mīmiku.
Tā saģērbjoties, Čārlijs vēl nedomāja par to, kādam raksturam jāslēpjas aiz šādas ārienes, taču, tiklīdz viņš jutās gatavs, apģērbs un viss pārējais it kā pats pateiva priekšā iespējami labāko tēlu. Čārlis acumirklī to sajuta, un tad, kad viņš atgriezās filmēšanas paviljonā, attiecīgais personāžš jau bija piedzimis. Klaidonis bija sanācis visnotaļ daudzveidīgs un pretrunīgs, un, neskatoties uz tēla nosaukumu, kas atbilda tā sociālajam statusam, viņam piemita arī pietiekami izsmalcinātas džentlmeņa manieres.
Atsevišķi lielāko daļu šā tēla element citi komiķi izmantoja jau pirms Čārlija. Piemēram, leģendāro stāju ar atbalstīšanos uz spieķa Čārlijs pārņēma no tēva, jo bija to redzējis kādā ģimenes fotogrāfijā. Komiķis “resnais” Arbakls kino jau bija demonstrējis sava patēva cepuri un nenormāli platās bikses. Česters Konklins komēdijfilmās izmantoja fraku. Fords Sterlings filmēšanas laikā mēdza uzvilkt milzīgus – 47. Izmēra – zābakus. Arī ūsiņu pielīmēšana nebija nekāds jaunums – pirms Čārlija tādas valkāja Maks Sveins… Tomēr visi kopā šie elementi, kā arī nelieli papildinājumi – piemēram, Čārlijs izlēma apmainīt zabākus, proti, labo kreisajā kājā, bet kreiso labajā, kā arī pirmais izmantoja tieši bambusa spieķi – ļāva izveidot unikālo Klaidoņu tēlu.
Pakāpeniski apgūstot aizvien jaunus kinoražošanas aspektus, Čārlijs vairs nespēja aprobežoties tikai ar aktiera darbu, tāpēc pielika visus pūliņus, lai pārliecinātu kolēģus atļaut viņam pašam veidot filmas. Tas izdevās, taču atkal nevajadzēja ilgu laiku, lai viņš atskārstu, ka strādāšana citu labā krietni ierobežo viņa iespējas, tāpēc viņš pielēma lēmumu pamestu studiju Keystone.
Savu pirmo pastāvīgo filmu Čārlijs uzņēma 1914. Gadā (“Lietus pārsteigtais”), kurā viņš bija gan scenārists, gan režisors, gan galvenās lomas atveidotājs. Kopumā tikai vienā 1914. Gadā Čārlijs dažādās lomās filmējies 34 filmās!
Strauji sāka pieaugt Čārlija ienākumi. Piemēram, 1914. Gadā studijā Keystone viņš joprojām saņēma 150 dolārus nedēļā, taču jau 1915. Gadā studijā Esaanay – 1250 dolārus nedēļā, plus vēl dažādus bonusus, ieskaitot 10 000 dolāru prēmiju par līguma parakstīšanu. 1916. Un 1917. Gadā studijā Mutual viņš jau saņēma 10 000 nedēļā plus 150 000 dolāru prēmiju par līguma parakstīšanu. 1917. Gadā Čārlijs parakstīja līgumu ar studiju First National par vienu miljonu dolāru, tādējādi kļūstot par tā laika vislabāk apmaksāto aktieri.
1915. gada Čārlijs studijā Essanay uzņēma 12 filmas, proti, pa vienai katru mēnesi, tostarp “Čempions”, “Klaidonis”, “Sieviete” un “Vakars mūzikholā”. Vēl nesagaidījis līguma darbības beigas, Čārlijs jau izvirzīga jauna līguma nosacījumus, kurā viens no galvenajiem bija prasība viņam uzreiz izmaksāt 150 000 dolāru. Kinostudija nebija ar to mierā. Čārlijs, pilnībā pārņemts ar savu veiksmes stāstu, pabeidza pēdējo darbu studijā Essanay un devās uz Ņujorku, kur viņa brālis Sidnejs jau bija sācis apkopot un pētīt visus Čārlijam izteiktos citu kinostudiju darba piedāvājumus. Tobrīd vispieņemamākos nosacījumus piedāvāja studija Mutual.
Jau pirmajai Čārlija studijā Mutual uzņemtajai filmai – “Lielveikala kontrolieris” – bija satriecoši panākumi. Drīz parādījās arī nākamie komerciāli sekmīgie darbi – “Ugunsdzēsējs”, “Klaiņotājs”, “Vienos naktī”, “Grāfs”, “Augļotāja būda”, “Aiz ekrāna”. Slava un nauda plūda gluži kā upes straume. Čārlijs vēlāk atzinis, ka šajā aikā viņa dzīvē notikušas krasas pārmaiņas un viņam nevajadzēja ne par ko satraukties – tik izdevīgu līgumu viņš bija parakstījis. Līdz 1922. Gadam Čārlijam vēl nebija pašam savas mājas, viņš mitinājās galvenokārt viesnīcās, klubos, īres namos. Tad viņš uzbūvēja māju Beverlihilsā – ar 40 istabām, kinozāli un lielu telpu ērģelēm.
Čārlijs paudis, ka darbs Mutual bijis vislaimīgākais viņa radošās darbības periods. Viņam tad bija 27 gadi, nenomāca itin nekādas ikdienišķas un sadzīves rūpes, turklāt nākotne iezīmējās tikai un vienīgi pasakainās krāsās. Tas, ka viņš jau kļuvis par miljonāru, pašam šķita līdzīgs drudža murgam. Jau drīz Čārlijs noalgoja prāvu līdzstrādnieku štatu, sāka regulāri apmeklēt labākos aristokrātu namus, iepazinās ar mūziķiem, dziedātājiem.
Drīz izbeidzās termiņš līgumam ar Mutual. Čārlijs parakstīja nākamo līgumu ar studiju First National, un tulīt pat dzima iecere izveidot pašam savu studiju.
Patstāvīgā darba augļi
Kopā ar Mēriju Pikfordi, Duglasu Fērbenksu un Deividu Grifitu 1919. gadā Čārlijs dibināja savu studiju United Artists, uzsverot, ka tiecas atbrīvoties no aizvien pieaugošās kinodemonstrētāju un finansistu ietekmes Holivudā. Šajā studijā Čārlijs darbojās līdz pat savai aizbraukšanai no ASV uz visiem laikiem 1952. gadā. 1922. gadā Čārlijs izveidoja arī pats savu uzņēmumu Charles Chaplin Film Corporation. Visas šajā laikā viņa uzņemtās filmas bija pilnmetrāžas darbi.
1921. gadā Čārlijs ar “Titānika” brāli laineri Olympic veica ceļojumu uz Eiropu. Viņam parādoties, Londonā un Parīzē veidojās milzīgi ļaužu pūļi. Pirmo trīs uzturēšanās dienu laikā Londonā Čārlijs saņēma aptuveni 73 000 vēstuļu. Savukārt Berlīnē viņu neviens nepazina, jo pēckara Vācijā viņa filmas nerādīja. Otrā Čārlija vizīte Eiropā notika 1931. gadā filmas “Lielpilsētas ugunis” pirmizrādes laikā. Trešā – 1936. gadā, kad sākās filmas “Jaunie laiki” demonstrēšana. Vēl tajā reizē Čārlijs apceļoja gan Tuvos, gan Tālos Austrumus, kā arī Āfriku, Indiju, Indonēziju un Japānu.
Bet par Čārlija darba metodēm detalizētas liecības saglabājušās viņa sekretāres Elzas Godas atmiņās. Tūlīt pēv ierašanās studijā Čārlzs sapulcināja kopā visus asistentus un izpildītājus, sīki izklāstīja visu saistībā ar kārtējo filmas epizodi, skaidrojot katram aktierim viņa lomu. Bieži vien ar to nepietika, un tad Čārlijs visas trupas priekšā pats nospēlēja visas – gan vīriešu, gan sieviešu – lomas. Pēc tam viņš uzsāka mēģinājumus, piekasīgi vērojot katra aktiera spēli, cenšoties sasniegt absolūtu ticamību un dabiskumu. Un tikai tad, vēl rūpīgi pārbaudījis tērpus un grimu, Čārlijs sāka filmēšanu.
Šajā mirklī viņš esot pārsteidzoši mainījies: acumirklī pazudusi raižpilnā izturēšanās un skarbais lietišķums, viņš izskatījies kā bezrūpīgs jautrībnieks, kurš it kā rotaļādamies rada interesantus, uzjautrinošus trikus. Pakāpeniski Čārlijs ar savu noskaņojumu aplipinājis pilnīgi visus aktierus. Vēlāk, kad jau gatavo filmu demonstrēja kādā Losandželosas kinoteatrī, Čārlijs slepus vēroja skatītāju reakciju, izdarot sev vien zināmus secinājumus.
Slavu Čārlijam nodrošināja mēmais kino, un, lai arī skaņa filmās parādījās jau 1927. gadā, Čārlijs vēl vismaz desmitgadi palika uzticīgs vecajai kinotehnikai. Viņa pirmā filma ar skaņas elementiem ir 1931. Gadā iznākusī “Lielpilsētas ugunis”, bet par pirmo pilnībā apskaņoto Čārlija filmu kļuva 1940. gadā uzņemta lente “Lielais diktators”. Un tā arī bija pēdējā Čārlija filma, kurā izmantots lieliskais mazā Klaidoņa tēls.