Tas mazais un brūnais,kas stūrītī stāv,tas ir klavieris.
Neesmu tikai auto mehāniķis,un motokrosists,bet arī muzikants. Pārsvarā spēlēju vijoli,bet sanāk arī klavieres uzspēlēt-tas bija obligātais priekšmets muzikas skolā.
Par cik meitas arī mācās klavieres spēlēt,tad vienu dienu pienāca man klāt,un teica ka taustiņi sāk ķerties,šķībi skan ,un citas bēdas. Tad nu līdu iekšā tajā klavierī un skatījos kas par bēdu.
Noravējot vākus nekas traks nerādās.
Ejam tālāk,ņemšu nost taustiņus.
Jā, paskatoties tuvāk var redzēt,ka pa vidu salīmētas konfektes,košļenes,arī kafija izlijusi uz klaviatūras. Ņēmu un pucēju ar smilšpapīru malas.
O,banā 
Peles piedirsušas,apgrauzušas arī taustiņus. Bēdu ieleja.
Nu,neko putekļu sūcēju rokā,un uz priekšu.
Cik nu varēju,tik sapucēju.
Nojaucot klaviatūru ieraudzīju šito.
Kas tas ir? Bēthovens,Bahs,varbūt Mocarts?
Okiņi-lielums peļusūdu iztīrīti,jāķeras pie skaņošanas. Jāņem šitentāda atslēga,un jāsāk stīgas pieriktēt-piebildīšu,ka vajag dzirdi,vēlams muzikālo. Pie skaņošanas es izmantoju sintezatoru-iestatījumus uz klavierēm.
Tā kā stīgas katram taustiņam ir trijas,tad visām jāskan vienādies,atkāpes nedrīkst būt,jo citādi šķībi skanēs.
Zināšu kas jādara, ja klavierēm ķeras taustiņi.
Tagad tikai jāiegādājās klavieres 
