Kaut gan iepriekšējās daļās izskanēja komentāros pretrunīgi viedokļi, un katram ir savs skatījums uz problēmām, tomēr tas liecina, ka cilvēki ir domājoši un pievērš uzmanību lielāka mēroga problēmām, kas varbūt, par laimi, neskar viņus pašus, taču noteikti ir tuvu vai tālu zināms kāds cilvēks ikvienam, kuru tas tomēr skar.
Iedvesmu paša raksta stilam smēlos no stulbums.com, kas ir kā karikatūru lappuse, kurā tiek apskatītas sabiedriskas problēmas, ironiskā veidā.
Taču, es vēlētos vairāk pievērsties valsts problēmu apskatei, arī ilustrējot galveno domu katrā no mini- karikatūras stila zīmējumiem.
Valsts=bizness? # Politikas sērija 34
Kā tad īsti Latvija varētu izkļūt no krīzes(daļējas), kas ir skārusi ne tikai to, bet arī lielu daļu eiropas un pat pasaules valstu?
Viennozīmīgi, daudziem, kam esmu prasījis šo jautājumu, atbilde ir- ražot. Bet kad uzprasu, ko tieši vajadzētu ražot, konkrētas atbildes nav. Un tam var būt dažādi iemesli, sākot ar to, ka nav par to domājuši cilvēki, beidzot ar to, ka nevēlas piesārņot vidi un citas.
Savukārt, tie, kas ir saskārušies ar ekonomikas mācību grāmatām, gan jau ka zin, ka tika teikts, ka uzsākot jebkuru ražošanu, ir jāatbild uz sekojošiem jautājumiem- Ko ražot, kā ražot, kas patērēs.
Tādēļ, primārais risinājums, būtu izveidot attiecīgu izglītības sistēmu, kurā tiktu apmācīti speciālisti augstā mērogā, un ar darba tirgū pieprasītām iemaņām, lai nebūtu līdzšinējā situācija, kur finansējums tiek saņemts, bet studenta galvenais sasniegums ir papīrs, nevis kādas konkrētas iemaņas(Uzreiz saku, ka tie nav visi, bet ļoti liela daļa).
Sekojoši, sanāk situācija, kurā ir studenti, kas tikko izlaidušies, un viņus ir jāapmāca kādu laiku, kamēr viņi pierod pie darba vides, viņi meklē labāko algu, un tas, kurš ir bezkaunīgāks, nereti tiek labākā darba vietā, vai arī ar pazīstamo cilvēku atbalstu. Ko no tā vajadzētu saprast? To, ka jebkuras valsts ekonomiku patiesībā nodrošina nevis gan CEO bez izglītības, nevis cilvēki, kas saka, ka visiem vajag strādāt rūpnīcās vai lauksaimniecībā, nevis cilvēki, kas ir kautkādā veidā tikuši labi apmaksātā darbā, kurā neko nevajag darīt, bet gan uzņēmumi, kuros strādā augstas klases speciālisti ar labām iemaņām, zināšanām un izglītību, kas tad arī rada augstu pievienoto vērtību eksporta precēm.
Neliels precizējums- pievienotā vērtība nav PVN, bet gan pārstrādes laikā radušās papildus vērtība produktam, kas ietver peļņu mīnus izmaksas, piemēram, nevis tranzīta(caurbraukšanas piegāžu) rezultātā izvestu preci cauri Latvijas teritorijai, kur ir mazs uzcenojums, bet gan no metāla uztaisīt caurules, naglas utt.
Un tagad, pēc nepieciešamo faktoru noskaidrošanas(izglītoti cilvēki) mēģināšu precizēt manu skatījumu uz problēmu un tās risinājumiem.
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka jebkurš bizness, sākumā cietīs nelielus vai vidējus zaudējumus. Tāpēc, ir jāizveido speciāla, labi atalgota grupa, kura būtu spējīga izstrādāt biznesa plānu(s), un veiktu tirgus izpēti.
Otrais punkts- jāsāk ar sava tirgus stiprināšanu, samazinot cenas līdz pieļaujamam līmenim, lai tās padarītu konkurētspējīgas ar ārzemju cenām(informācijai- importējot no EU valstīm, PVN netiek maksāts).
Kādā veidā tas ir panākams? Sekojoši, agrākais likumprojekts, kurā bija piedāvāts samazināt pvn pārtikas precēm, padarītu ārzemju pārtikas preces vēl lētākas.
Šo likumprojektu vajadzētu attiecināt tikai uz Latvijas ražotajām pārtikas precēm-> Sekojoši, nedrīkstētu veidoties situācija, kurā Apelsīnu ziedu medus tiek piedāvāts kā autentiska Latvijas prece.
Kā radīt pievienoto vērtību pareizā ceļā?
Šis punkts ir visgrūtākais, jo nav zināma konkrētā situācija- vai tiek piekopta kukuļdošana, cik liels ir lobiju īpatsvars valsts iekārtā un pasūtījumu veikšanas atļauju tirgošanas izplatība.
Taču, galu galā, var nonākt pie samērā vienkārša secinājuma- Jātirgo ir tur, kur:
1)Tāda veida prece ir kvalitatīva, labāka pat par pieejamajām vietējā tirgū.
2)Tāda veida preci ir gatavi pirkt dēļ tās lētuma un tīri apmierinošās funkcionalitātes;
3)Ir daudzi cilvēki, kas šādu vai citu preci labprāt pirktu, kā arī nav aizlieguma šāda veida preces importam(Piemērs- Francijas sierus un Kinder Olas ir aizliegts importēt ASV).
Sekojoši, Latvijas scenārijā, kādi būtu iespējamie risinājumi?
1)Ražot kvalitatīvas preces, un eksportēt tās uz Krieviju, un ārzemju pārtikas veikaliem(Poļu, Krievu, Latviešu veikali ārzemēs)(Smiltenes piens, Rīgas Balzams u.c.)
2)Būt par starpnieku tranzītam(autoceļi, galvenokārt no Krievijas uz eiropu).
3)Veicināt Latvijā ražotās pārtikas uzglabāšanu un īpatsvara palielināšanos veikalu plauktos.
4)Veidot strukturālās ķēdes, kuras pakļautas ir valstij-
Sekojoši, audzētā produkcija tiek audzēta, uzglabāta(Vairumtirdzniecība), un nonāk mazumtirdzniecības, valsts līdzfinansētos lielveikalos(mazumtirdzniecība).
5)Pēc iespējas veikt pievienotās vērtības palielināšanos, sekojoši No jēlmateriāliem, kas piegādāti tranzīta veidā, pārstrādāt tos izstrādājumos, kurus eksportēt ārpus robežas.
Kādi ir konkrētie sektori? Tādam nolūkam ir nepieciešama tirgus pētīšana, ko veiktu jau iepriekš minētās ekspertu grupas.
Jo, piemēram, var pateikt, ka galdniecība ir perspektīva nozare, bet varbūt tas bija aktuāls 2 gadus iepriekš, nevis tagad.
Un, noslēgumā:
Veidojot valsts uzņēmumus, ir ļoti svarīgi izprast, cik liela ir korupcija un vēlme, kā arī māksla piesavināties naudu sabiedrībā. Taču, pie peļņas, no kuras daļa tiktu izmaksāta algotiem darbiniekiem, pie uzticamas valsts pārvaldes, pārējo peļņas daļu var novirzīt tālākai, perspektīvai infrastruktūras attīstībai, kas būtu nepieciešama(rūpniecība, autoceļu būve).
Nākošā daļā, doma ir apskatīt energonetakarības iespējamos veidus, un kuri no tiem būtu iespējamie Latvijas teritorijā.