Nākas dzirdēt, ka LV jau viss ir slikti, cik vien iespējams, BET
Iespējams, tevi pārsteigs šie fakti par Latviju3
Pagājušajā nedēļā feisītī jau atkal uzdūros bildei, kurā it kā pa jokam salīdzināta Latvijas rūpniecība “puvušajā PSRS” un “attīstītajā ES”. Pa kreisi – vilcieni, rafiņš un pāris magnetolas. Pa labi – šprotes.
Par to, ka pēdas šādiem attēliem bieži ved uz Kremli, kurš labprāt ataino Latviju kā neizdevušos tranzītvalsti, jau rakstījusi ES East StratCom darba grupa, kas izgaismo dezinformāciju masu medijos. Paši par sevi šādi centieni ir zināmi, tāpēc nebūtu pamats īpaši satraukties par to, ka laiku pa laikam kas tāds uzpeld.
Daudz vairāk acīs griež tas, ka cilvēki šiem svaigi ceptajiem mītiem arī notic un vēl padalās tālāk soctīklos. Pāris tūkstoši šo padod tālāk draugiem, ideja iesakņojas, un beigās man jāmierina ome, kura bieži mēdz nopūsties un teikt: “Es nez, kas mums te, Latvijā, būs.” Var jau it kā saprast. Ja cilvēks pats nestrādā rūpniecībā, tad viņam, visticamāk, ir maza nojēga par to, kas nozarē notiek. Vēl grūtāk ir tad, ja neesi uz vietas – skatoties uz Latviju caur šādām bildēm un vēl pa kādam negatīvam rakstam medijos, idejai “neko neražo” bieži komplektā pievienojas arī “nevienam neko nemaksā” un dažkārt arī “visi zog".
Bet tas šobrīd ir tālu no patiesības. Jā, pirms 25 gadiem Latvijas rūpniecība tiešām apsīka, kad padomju lokomotīves un radiolas pasaulē neviens īsti negribēja pirkt, un mums pietrūka zināšanu vai gribas, lai saglābtu to, kas glābjams, neļautu inženieriem izklīst un ēkām aiziet bojā. Taču neaizmirsīsim, ka deviņdesmitie ir nu jau pasena pagātne – šogad bakalaurus beigs tie, kas dzimuši 1996. gadā.
Pa šo laiku Latvijā ir ieviesies cits ražošanas modelis. Veco milžu vietā, pie kuriem bijām pieraduši padomju laikā, nākuši daudz mazāki un modernāki uzņēmumi, kas var ātrāk reaģēt uz izmaiņām pasaules tirgos. Labs piemērs ir Liepāja – Metalurga vairs nav, bet tā vietā strādā desmitiem vidēja izmēra ražotāju. Tā kā par viņiem tik bieži nedzirdam presē, tad rodas sajūta, ka bez Metalurga pilsētā valda pilnīga iznīcība.
Vēl viens iemesls, kāpēc šķiet, ka neko neražo, ir tas, ka spējīgākie ražotāji pamatā savas preces eksportē. It īpaši tas attiecināms uz visstraujāk augošo nozari – datoru, optisko un elektronisko iekārtu ražošanu. SAF Tehnika, Mikrotik un Hansa Matrix portfeļos vietējais tirgus sastāda niecīgu procentu, tāpēc mums ar šiem pasaules līmeņa uzņēmumiem ir maza saskare.
Un pēdējais – maz ražojam plaša patēriņa preces, kas nonāk pie pircējiem, nevis uzņēmumiem. Protams, gribētos savu Sony vai Adidas, bet, kamēr augam līdz tāda līmeņa zīmoliem, priecāsimies par Grindeks, Madara Cosmetics, Laumu, Dobeles dzirnavnieku un Laimu.
Arī GroGlass, kas ražo īpaši caurspīdīgu stiklu (kas pēc tam nonāk Bang&Olufsen televizoros, Hugo Boss un Apple veikalu skatlogos un muzejos Ķīnā)
Pirms ejam tālāk, pajautā sev, cik, Tavuprāt, cilvēku iebrauca uz palikšanu Latvijā 2016. gadā. Un 2014.? Atbilde, iespējams, Tevi pārsteigs.
Pirms diviem gadiem tie bija gandrīz 8,500 cilvēku, bet 2014. gadā - pat vairāk par 10,000. Katru reizi, runādami par “visi brauc prom”, mēs aizmirstam tos 20-30 cilvēkus, kas katru dienu ierodas Latvijā.
Jā, kopš 2013. gada joprojām no Latvijas prom dodas ap 20,000 cilvēku katru gadu, kas nozīmē, ka vēl joprojām iedzīvotāju skaits turpina rukt, taču šeit manāmas divas iepriecinošas iezīmes. Viens - trešdaļa no visas pārceļotāju plūsmas plūst virzienā uz Latviju. Otrs - kopš krīzes pīķa 2009. un 2010. gadā izbraucēju skaits samazinājies uz pusi.
Un tomēr nekur medijos neredzēsiet virsrakstus no sērijas “Katru gadu Latvija kļūst par vienu pasaulē pieredzējušu Bausku bagātāka”. Iet pret visiem zināmo “patiesību” nerada tik daudz piekrītošu komentāru no kazjoliem un ekonomiskajām katastrofām.
Kopš 2018. gada Latvijā minimālā alga ir €430. Uzņēmumam šāds darbinieks mēnesī izmaksā €534. Ar šādu minimālo mēs, Latvija, principā pasakām, ka, mūsuprāt, ir darbinieki, par kuriem uzņēmumi nebūtu gatavi maksāt pat €534 mēnesī.
Skaļi kliedzot par minimālo algu delfos, vēstījums apakšā skan šādi: “Es darba devējam varu piedāvāt tik maz, ka brīvā tirgus apstākļos uzņēmums nebūtu gatavs maksāt €534 par manu darbu. Valsts, nāc palīgā.”
Izklausās skarbi? Mazliet arī ir. Bet tomēr ir starpība, vai minimālo prasa jaunietis bez pieredzes, kuram attiecībā pret darba devēju varētu būt sliktākas kaulēšanās pozīcijas, vai arī cilvēks spēka gados ar galvu uz pleciem.
Protams, ka minimālā alga (līdz noteiktam līmenim) uzlabo to, kā darbojas mūsu sabiedrība. Saņemot pietiekami daudz iztikai par godīgi padarītu darbu, zemāk apmaksātajiem darbiniekiem ceļas gan dzīves kvalitāte, gan pašapziņa, samazinās nevienlīdzība, un arī vienkāršo darbu darītāji var ieguldīt savā attīstībā, lai palēktos augstāk par pašu tirgus grīdu. Minimālā arī spēcina darba meklētājus tādā tirgū, kur darba devēju ir maz, un šie uzņēmumi var izmantot savu monopola vai oligopola stāvokli.
Problēma ir tajā, ka minimālā alga ir gaužām bēdīgs mērķis, uz ko tiekties. Tā vietā, lai domātu, kā izdarīt ko noderīgāku sabierībai un tādējādi nopelnīt vairāk, Īdis Vulgaris paceļ abas rokas un cer, ka kāds algu nokārtos viņa vietā.
“Augstās skolās neesmu mācījies, pie Šlesera mans tēvs par šoferi nestrādāja, nav variantu,” rokas noplāta Īdis. Un tad parasti seko teksts no sērijas “valdībāzagļideputātiģebiližmiedzmūsnabadziņusnost”.
Tikmēr mežinieki sūdzas, ka arī par €2,000 bruto nav, kas strādā. Bruģētāji Jelgavā runā par €1,200 uz rokas. Tas pats ar autotransportu - Kurbadā vadītāji-ekspeditori saņem vismaz €1,500 neto, turklāt uzņēmums apmaksā autoskolu.
Nesen arī Saulkrastos pamanīju reklāmu projektam “Mācības pieaugušajiem”, kurā cilvēki darba vecumā var apgūt profesiju, maksājot tikai 10% no mācību maksas. Gandrīz 400 programmas darbojas visā Latvijā, un daudzas no tām šķiet ar ļoti labām izredzēm darba tirgū.
Ir viekārši jāgrib strādāt un apgūt ko noderīgu.