Amerika parazitē uz citu tautu nelaimes31

Pirms I pasaules kara pasaulē dominēja Britu impērija, bet ASV bija pasaulē lielākais parādnieks. ASV nebija nekāda pamata iejaukties Eiropas imperiālistiskā karā, tā sākotnēji pasludināja neitralitāti, bet aktīvi finansēja Antantes valstis. Pašā kara noslēgumā, uz uzvaras dienu Amerika ieveda savu karaspēku Eiropā, lai piedzītu parādus. Rezultātā Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija un pat Latvija kļuva par ASV parādniekiem. Parādu krīze un nesamaksājamās, apzināti netaisnīgās Vācijas repariācijas kapitālisma sistēmu iegrūda krīzē, ko vēlāk nosauca par Lielo depresiju. ASV vēl nekļuva par globālo hegemonu, dolārs vēl nekļuva par pasaules valūtu, bet bija sperts liels solis tajā virzienā. Rokfellera finansētā „Kara un miera” studiju grupa jau 1930. gados plānoja ASV politiku pēc nākamā pasaules kara.

To kopējiem spēkiem izdevās izprovocēt, iepriekš bagātīgi finansējot gan Vācijas, gan PSRS militāro industriju. Arī šoreiz ASV sākotnēji pasludināja neitralitāti, bet bagātīgi finansēja savus britu sabiedrotos, klusībā gatavojoties Lielbritāniju izstumt no globālajām pozīcijām, demontēt tās impēriju un ieņemt tās vietu. Arī šoreiz Eiropas karā ASV iestājās tikai 1944. gadā, bet šoreiz ar nodomu pārņemt Eiropu uz ilgāku laiku. Amerika vēl arvien militāri okupē Rietumeiropu!

Amerikas ekonomiskais svars II pasaules kara laikā fantastiski pieauga: ASV 1945. gadā ražoja pusi no visas pasaules kopprodukta, kontrolēja divas trešdaļas pasaules zelta. Karā sagrautās Rietumeiropas rekonstrukciju (Maršala plāns u.c.) ASV uzņēmās ar noteikumu, ka tās kontrolē nonākušās valstis integrēsies vienotā sistēmā. Tā pakāpeniski tapa Eiropas Savienība, kurai bija jākalpo par ASV globālās hegemonijas balstu Eiropas kontinentā. Drīz vien atjaunoto Rietumeiropas saimniecisko potenciālu iejūdza arī militārā aliansē – NATO. Otru ASV globālās impērijas spārnu veidoja karā sagrautā Japāna. Lielbritānija kara rezultātā bija iedzīta bankrotā un tās ietekme strauji saruka. ASV sākotnēji pat atbalstīja dekolonizācijas kustību, bet tikai tāpēc, lai atbrīvojušās valstiņas iekļautu savā „neformālajā impērijā”. Pasaules ekonomika, izņemot PSRS ietekmes zonu, tika dolarizēta un pakļauta Bretonvudas (vēlāk „Vašingtonas konsensa”) noteikumiem. Lai nekristu atpakaļ saimnieciskā depresijā, bet īstenotu globālu ekspansiju, Amerika savu militāro industriju tikai paplašināja un sāka aktīvu savu interešu bīdīšanu visos pasaules kontinentos. Tam pašam nolūkam tika sākts „aukstais karš”, amerikāņus iebaidot ar „bezdievīgā komunisma” draudiem.

Sākotnēji ASV izveidotā sistēma nodrošināja gandrīz 30 gadus ilgušu bezkrīzes attīstību (La Belle Époque) gan pašā ASV, gan tās spārnos – Rietumeiropā un Dienvidaustrumāzijā. Gan ar kliņģeri, gan pātagu izdevās noslāpēt arī sociālisma un antikoloniālisma ideju izplatību. Taču šai procesā Amerika krita kārdinājumā ļaunprātīgi izmantot privilēģiju, ko pavēra pasaules dolarizācija. Īstenojot savas impēriskās ambīcijas (nebeidzamos karus un subversīvu spēku finansēšanu-uzpirkšanu), ASV atļāvās drukāt dolārus pēc vajadzības, jo dolārs vienlaikus bija ne tikai ASV nacionālā valūta, bet arī citu valstu rezerves valūta un starptautiskās tirdzniecības valūta. Faktiski visas valstis, kuras lietoja dolārus, maksāja Amerikai meslus, pašas finansēja ASV hegemoniju. Līdz ar to jau 1971. gadā ASV atteicās no savām Bretonvudas saistībām un nosprauda kursu uz „post-industriālo laikmetu”. Jo kāda gan vajadzība uzturēt industriālo sektoru pašā Amerikā, ja visu, ko vien vēlas, var nopirkt ASV kontrolētajā globālajā tirgū par dolāriem, bet ražotnes var pārcelt uz lēta darbaspēka zonām? Ar šo gājienu ASV oligarhija nošāva arī otru zaķi – vājināja iekšējo opozīciju – arodbiedrību un strādājošo cilvēku demokrātisko ietekmi uz politiku. Kopš tā laika kapitālistiskajā sistēmā atkal atgriezās krīzes, toties ASV (4% pasaules iedzīvotāju), balstoties uz dolāra varu, varēja patērēt ap 30% pasaules resursu, t.i., parazitēt uz citu tautu rēķina.

Īstas laupīšanas orģijas Rietumos sākās pēc PSRS sabrukuma. Maldās tie PSRS apoloģēti un Rietumu ideologi, kas vienā balsī sludina ASV uzvaru „aukstajā karā”. PSRS sabruka iekšēju iemeslu dēļ, naivi pakļaujoties kapitālisma viltus vilinājumiem. ASV stratēģi šādu attīstību nebija ne plānojuši, ne gaidījuši, un paši 1991. gadā krita apmulsumā. Bet tā kā post-padomju valstis pašas sāka aicināt rietumu konsultantus kapitālisma celtniecībai (savā naivumā neapzinoties, ka kapitālisma sistēma sastāv no parazitējošā kodola un nabadzīgas perifērijas), Rietumi atjēdzās un sāka šo infantilo muļķību izmantot savās interesēs. Līdz ar to, pieņemot šoka terapiju un „Vašingtonas konsensa” noteikumus, viss bijušais Austrumeiropas bloks (arī lielā Krievija) ātrā tempā papildināja ASV koloniju sarakstu.

Katrai impērijai ir sava attīstības loģika – pēc ekspansijas nenovēršami seko noriets. Pašlaik ASV bauda līdzīgu stāvokli tam, kādu Britu impērija baudīja pēc I pasaules kara. Arvien tā skaitās globāls hegemons, taču tās varenība jau sākusi strauji norietēt (salīdzinājumā ar to stāvokli, kādu ASV baudīja pēc II pasaules kara). Vēl arvien pasaule lieto dolāru un maksā meslus Amerikai, vēl arvien Amerika visu pasauli sadalījusi savos militārajos apgabalos (atbilstoši „Pilna spektra dominēšanas” doktrīnai) un apjozusi ar vairāk nekā 1000 karabāzēm, taču arvien vairāk valstu pakāpeniski atraisās no atkarības, un pasaules ekonomikas centrs pārvietojies no Rietumiem uz Austrumiem.

Impērijas brūk no gremošanas traucējumiem, kad vairs nespēj pārgremot to, ko sagrāvušas, kad impēriskās struktūras ir pārslogotas un pārlieku izstieptas. ASV atkal ir pasaulē lielākais parādnieks (kā pirms 1914. gada). Lai nodrošinātu jaunas investīcijas Volstrītas piramīdā, ASV izmanto citu reģionu destabilizācijas stratēģiju. Jo kapitāls plūst tur, kur atrod relatīvu stabilitāti. Ja citos reģionos karš un haoss, dolāri plūst uz Ameriku. Līdz ar to Amerika kļuvusi par haosa impēriju.

ASV piekoptās destabilizācijas metodes

Šai ziņā arī Amerikas stratēģi neko jaunu izdomājuši nav – tā pati jau senās Romas impērijas piekoptā „skaldi un valdi” taktika. Šo doktrīnu nepārprotami formulēja Zbigņevs Bžezinskis grāmatā „Lielā šaha spēle”: nepieļaut tādas valsts vai valstu grupas izveidošanos, kas spētu konkurēt ar ASV vai apdraudēt absolūtu ASV hegemoniju. Atbilstoši jau britu formulētajai ģeopolitiskajai doktrīnai, sevišķa vērība pievēršama Eirāzijas kontinentam.

Uzmanīgi pavērojiet tās valstis, kurās ASV veikušas militāru invāziju, finansējušas „krāsaino revolūciju” vai finansējušas t.s. nevalstiskās organizācijas: Dienvidslāviju, Afganistānu, daudzas bijušās PSRS republikas, Ēģipti, Irāku, Sīriju, Lībiju, vairākas Āfrikas valstis u.c. Visās ASV finansētu propagandistu ietekmē sabiedrība sadalīta naidīgās grupās, kuras cita citu apkaro. Sanaidošana var notikt pēc nacionālām, cilšu, reliģiskām, atšķirīgu sociālo grupu pazīmēm: sunīti pret šiītiem, serbi pret horvātiem, musulmaņi pret kristiešiem, cilts vai klans pret citām ciltīm vai klaniem, ukraiņi pret krieviem, tadžiki pret uzbekiem, armēņi pret azerbaidžāņiem, musulmaņu fundamentālisti pret tradicionālajiem musulmaņiem, latvieši pret krieviem utt.

Visās šajās valstīs valda proamerikāniski režīmi, kuri labprāt ieslēdz zaļo gaismu amerikāņu vai ES „investīcijām pilsoniskās sabiedrības institūcijās”, kuras, protams, par naudu un grantiem darbojas Amerikas impērijas interesēs. Bez tam gandrīz visi masu informācijas līdzekļi šajās valstīs vai nu pieder Rietumu korporācijām, vai arī ir atkarīgi no Rietumu grantiem un reklāmnaudas. Tas nemaz netiek slēpts, piemēram, ASV valsts departamenta pārstāve Viktorija Ņūlande atklāti lepojās, ka Ukrainas „demokrātiskajās institūcijās” ASV ieguldījušas 5 miljardus dolāru. Latvijā ir tieši tāpat. Arī Krievijā bija tieši tāpat, tikai nesen Putina administrācija sākusi šo pretvalstisko darbību nedaudz ierobežot.

Lai ko skandinātu Rietumiem lojālie propagandas rupori, patiesībā visu Austrumeiropu arvien vieno viena kopīga bēda. Visa postpadomju telpa (varbūt izņemot Baltkrieviju) naivā lētticībā un infantilā kārē pēc rietumu izreklamētajiem "labumiem"1990. gados savu jauno valstu robežas atvēra Rietumu kolonizatoriem, un visas no tā līdzīgi ciešam. Arī Krievija, protams. Un tā nu mēs plēšamies savā starpā – kolonizatoriem un imperiālistiem par prieku. Tā vietā, lai apzinātos savu nelaimju patiesos iemeslus (koloniālo atkarību), mēs lamājam un ienīstam cits citu. Visi, kas pakļaujas propagandai un dzīvo atbilstoši tās nostādnēm, patiesībā stiprina savu koloniālo atkarību un pie varas esošos vietvalžus – Vašingtonas un Briseles kolaborantus.

1991. gadā Latvijas iedzīvotājiem radās unikāla iespēja visiem kopā celt un sadarbībā attīstīt savu valsti. Bet vai mēs to darījām? Nē, tā vietā mēs sevi ļāvām iemanevrēt koloniālā atkarībā, paši savā zemē kļūstot par peļņas resursu rietumu korporācijām. Savas negudrās izvēles rezultātā izmiršanas ceļā esam zaudējuši ap 300 000 cilvēku, vismaz pus miljons Latviju bija spiesti atstāt (izskatās, ka uz neatgriešanos un turpina izbraukt), un vēl kādiem 250 000 Latvijā nav darba. Tūkstošiem cilvēku un valsts kopumā slīkst parādos. Ja neskaita euroierēdņu armiju un vietvalžiem pietuvināto biznesa un dažādu apkalpotāju slāni, atlikušie eksistē tiešām nožēlojami. Esam palikuši lieki un atkarīgi paši savā zemē, un mūsu bērniem šeit nav nākotnes. Vai mēs patiešām to gribējām?

Vai mēs ko darām, lai savu kļūdu un lētticības sekas labotu? Kopš kļūdīgā pagrieziena taču pagājuši 24 gadi! Nē, vairums pat negrib šo kļūdu atzīt – dzīvo pilnīgā neziņā un ne pirkstiņu nepakustina savas Dzimtenes labā. Bet jau minētās propagandas iespaidā lamā krievus un Krieviju. Bet kāds te sakars ar Krieviju, ja mēs esam pakļāvušies Briselei un Vašingtonai, dzīvojam pēc šo centru priekšrakstiem?

Latvijai ir pat ļoti liela līdzība ar Ukrainu. Arī Ukraina ļāvās oligarhu un ārvalstu investīciju vilinājumam, pārrakstīja savu vēsturi un 23 gadus eksistēja nabadzībā, beztiesībā un rusofobijas indīgajā tvanā. Pilni Eiropas bordeļi ar ukraiņu sievietēm! Viss tas, kas pašlaik notiek Ukrainā, var notikt arī Latvijā. Vai mēs patiešām to gribam?

Mazliet par nacionālismu un patriotismu

Nobeigumā vēlos izaicināt nacionāli noskaņotos latviešus un tos, kuri sevi uzskata par Latvijas patriotiem. Ir pozitīvs un ir destruktīvs nacionālisms. Pozitīvs nacionālists mīl savu tautu un veic dižus darbus savas tautas un valsts labā. Mīlēt savu tautu nenozīmē ienīst citas tautas, bet gan sadarbību ar citām tautām to kopīgās interesēs. Un tautai nav augstākas vērtības par brīvību un taisnīgumu, kas jāsargā ar visiem garīgiem, intelektuāliem un fiziskiem spēkiem. Turpretī destruktīvam nacionālistam (nacistam) savas tautas liktenis ir dziļi vienaldzīgs, bet patriotismu viņš sektantiski saprot kā naidu pret citām tautām. Destruktīvs nacionālists noskaņots savus tautiešus šķirot pareizajos un nepareizajos, viņus ciniski manipulēt savās savtīgās interesēs un vajadzības gadījumā tos izmantot kā lielgabalgaļu. Kur noved nacisms, vācieši pārliecinājās 1945. gadā, bet Ukraina pārliecinās tagad. Tautai nevar būt bīstamāka ienaidnieka par nacistu no sava vidus. Aiz nacista maskas visbiežāk slēpjas alkatīgs svešas varas kolaborants vai tumsonīgs parazīts. Latvijai pēdējos 23 gados tas tik raksturīgi. Tad nu es aicinu sevi pārorientēt par pozitīviem nacionālistiem un atgūt vismaz daļu no tā, kas pēdējos 23 gados zaudēts. No koloniālisma Latvija spēs atbrīvoties tikai ar visu iedzīvotāju kopīgiem spēkiem, nevienu nediskriminējot, bet ceļot.