šausmas?3

Istabiņs nr 320

Netālu no manas mājas atradās pamesta viesnīca, kurā neviens jau nebija bijis 30 gadus. Es nolēmu internetā uzzināt ko vairāk par šo viesnīcu, jo katru nakti man ejot gulēt, es redzu kā kādā no pamestās viesnīcas istabiņām iedegas gaisma.

Meklējot internetā šo viesnīcu es atklāju, ka pirms šīs viesnīcas tajā pašā vietā atradās kāda kapsēta.

Es pasaucu savus draugus pie sevis ciemos, lai pastāstītu viņiem par so viesnīcu... Mēs ar draugiem nolēmām naktī ap 24:00 pārmeklēt šo viesnīcu, jo mūs māca pārāk liela ziņkāre. Pārmeklējot viesnīcu sapratām, ka tajā tomēr nekā nav. Man tomēr laikam izlikās, ka tur spīd gaisma.

Ar draugiem uzrīkojām ballīti tajā pašā viesnīcā. Izvēlējāmies pašu labāko istabiņu. Protams viesnīcā nebija elektrības tādēļ nācās nest pašiem savu ģenerātoru.

Uz ballīti bija ieradušies daudzi no apkārtnes jauniešiem.

Kad ballīte bija sākusies kāds no klātesošajiem pamanija, ka ir pazudis viņa draugs... Mēs gājām vinu meklēt un atstājām ballīti kāda cita ziņā.

Ejot pa garajiem, tumšajiem viesnīcas gaiteņiem pamanijām asinis, kas veda līdz pat istabiņai ar numuru 320 .

Man bija bailes vert durvis, jo likās, ka es dzirdēju kādu saucam manu vārdu caur tām... Durvis atvērās vēl pirms es paspēju pieskarties rokturim. Mani pārņēma bailes... Man trūka elpas.

Tā bija istabiņa, kurā es redzēju, ka spīdēja gaisma no savas istabas loga.

Istabas galā pie loga stāvēja sieviete ar dunci rokās. Viņa pagriezās pret mums un teica :" Es tevi vēroju jau ilgi."

Pēkšņi man pie kājām nokrita betona gabals no griestiem. Es centos mukt prom, bet es nevarēju, jo kaut kas man liedza iet uz priekšu.

Sievietes tēls izgaisa. Tāpat ari mani draugi. Es atrados šajā istabā ar numuru 320. Man nebija, ko elpot. Sienas tuvojās arvien tuvāk man. Es domāju, ka šis ir sapnis, tādēļ cēlos augšā. Tomēr nē. Šī bija realitāte no, kuras es baidijos visvairāk.

Mani kāds saķēra aiz rokas un ievilka tumšā gaitenī. Es sapratu, ka es esmu miris, jo es viņus redzēju, bet viņi mani nē. Izrādās, ka es iegāju ēkā, kurai vairs nebija lemts būt. Tā bija paredzēta nojaukšanai un es to nezinādams atdevu savu dzīvību.

Mans pirmais raksts spokos. Gribēju kaut ko dīvainu uzrakstīt.:D

Pašai šis stāsts liekas jocīgs>:D