Audzējiem līdzīgi izaugumi, kroplīgs skelets un uztūkumi. Džozefam Merikam bija iedzimta slimība, kas izkropļoja viņa ķermeni. Vīrieti izsmēja, pazemoja un izrādīja cirkā, līdz kāds ārsts padarīja viņu slavenu.
Ziloņcilvēks6
50
4
Džozefs Meriks piedzima 1862. gada augustā. Zēns bija vecākais no trim bērniem ļoti trūcīgā ģimenē. Viņa slimība uzliesmoja trīs gadu vecumā - uz ādas piepeši parādījās izaugumi. Kad Merika māte nomira un tēvs aprecēja citu sievietu, Meriks 15 gadu vecumā pameta mājas un uzturējās nabagu patversmē, līdz 1884. gadā pievienojās cirka trupai, kas izrādija skatītājiem kroplīgus cilvēkus. Gandrīz divus gadus Meriks ceļoja ar cirku kā Ziloņcilvēks. Lai gan lielākoties viņu turēja ieslēgtu, lai nepārbaidītu cilvēkus līdz nāvei vai neizbojātu skatītāju gaidas, tie tomēr bija viņam labi gadi. Merikam bija patstāvīgs darbs un alga, un viņam pat izdevās ietaupīt kādu grasi. Ilgi gan tas tā neturpinājās, jo 1886. gadā cilvēkus pazemojošus šovus Lielbritānijā aizliedza. Merikam tā bija katastrofa - viņš zaudēja savu vienīgu iztikas avotu. Ziloņcilvēks devās darba meklējumos uz Beļģiju, taču arī kontinentā politiķi sāka izrādīt nepatiku pret kroplību demonstrēšanu. Policija nemitīgi vajāja ceļojošo šovu, kurā Merikam bija izdevies iekārtoties, un lika to slēgt. Naudu vairs nevarēja nopelnīt ne Ziloņcilvēks, ne šova direktors, kas vairākus mēnešus cieta zaudējumus bezcerīgos darījumos. Beugās šova izrādītājs vienkārši nozaga Merika ietaupījumus un aizbēga.
Nav grūti iztēloties slimā vīra izmisumu. Meriks bija palicis viens valstī, kurā maz cilvēku runāja angliski, kur viņa izskats izbiedēja ļaudis līdz nāvei. Merikam nebija naudas, par ko iegādāties ēdienu, neviens viņam nedeva pajumti, un viņš nezināja, kā atgriezties mājās. Tomēr palīdzība atnāca, turklāt pavisam negaidīti. Direktors, kas bija nozadzis Ziloņcilvēka naudu, atgriezās un nopirka viņam biļeti uz Londonu. Ceļojums bija briesmīgs. Vilcienā savādo vīru izsmēja un vajāja. Kad Meriks beidzot nonāca līdz kuģim, kam bija jāpārved viņu pāri Lamanša šaurumam, kapteinis pārējo pasažieru dēļ atteicās ļaut viņam kāpt uz klāja. Beidzot 1886. gada jūnijā Merikam izdevās nokļūt kuģī, kas aizveda viņu mājās uz Londonu. Pārbiedēti skatieni un šausmu pilni izsaucieni sekoja Džozefam Merikam, kad viņš centās izlauzties cauri pūlim Liverpūles stacijā. Ziņkārība un izbīlis stacijā radīja neiedomājamu haosu, un Džozefu Meriku sāka pārņemt panika. No aplenkuma viņš izkļuva tikai tad, kad stacijā ieradās policija. Policistiem izdevās ievilkt nelaimīgo tukšā uzgaidāmajā zālē. Meriks bija pārguris, pārbijies un pēc ilgā ceļojuma nelabi oda. Policisti nesaprata ne vārda no viņa sacītā. Tikai tad, kad Meriks izvilka no kabatas saņurcītu lapiņu, viņi uzzināja, kurp vīrieti nogādāt. Lapiņa bija vizītkarte , ko Merikam pirms diviem gadiem bija iedevis ārsts Frederiks Trīvss, kuru bija ieintreģējusi Merika slimība. Kad policisti Meriku aizveda uz Londonas slimnīcu, ārsts uzņēma neparasto pacientu. Slimnīcā pavadītais laiks kļuva teju vai laimīgākais Ziloņcilvēka dzīvē. Viņš izārstējās no plaušu karsoņa, bija apkopts un aprūpēts. Trīvss saprata, ka zilonim līdzīgais vīrs nespēs izdzīvot ārpus slimnīcas sienām. Taču slimnīcā viņš varēja palikt tikai tādā gadījumā, ja kāds par viņu maksātu uzturēšanas naudu. Tolaik turīgie briti nodarbojās ar labdarību. Ziņas par Ziloņcilvēka bēdīgo dzīvesstāstu ātri vien izplatījās Lielbritānijas augstākajās aprindās. Tā nu Merikam saziedoja naudu pietiekami, lai viņš slimnīcā saņemtu mazu dzīvoklīti. 1890. gada 11. aprīlī Džozefu Meriku atrada gultā mirušu. Tobrīd viņam bija tikai 27 gadi. Merika pēkšņā nāve pārsteidza slimnīcas personālu un britu sabiedrību nesagatavotus. Pēc kāda laika, Trīvss atklāja nāves cēloni - deformētās galvas smaguma dēļ Meriks visbiežāk gulēja sēdus, taču tajā vakarā viņš bija nolicis galvu uz spilvena un piepešā slodze bija pārlauzusi viņam sprandu. Vīrietis ar sakropļoto ķermeni bija vēlējies iemigt kā parasts cilvēks.