Viss būs labi #311
▲▲▲
Es ar savu draugu nopirku kādu vecu māju. Viņš ļoti gribēja kaut ko pārveidot, piemēram, pārvērst virtuvi par guļamistabu gadījumam, kamēr es vēl biju tapešu noņemšanas stadijā. Iepriekšējais saimnieks tās bija uzlicis uz pilnīgi visām sienām un griestiem. Noņemt to visu bija grūti, bet tas arī deva gandarījumu. Labākā sajūta ir, kad noplēs lielu gabalu tapetes no sienas. Nezinu, kā jūs, bet es pat izdomāju spēli tapešu plēšanā, piemēram, noplēst garāku gabalu par iepriekšējo.
Zem tapetēm katrā istabā ir kāda cilvēka vārds un datums. Ziņkārības mākta, es ierakstīju kādu vārdu internetā un uzzināju, ka konkrētais cilvēks ir pazudis, un pazušanas datums bija tāds pats kā uz sienas. Nākamajā dienā es uztaisīju sarakstu ar visiem vārdiem un datumiem. Skaidrs bija tas, ka visi vārdi un datumi sakrita ar internetā rakstīto. Mēs paziņojām par to policijai un tie mums atsūtīja izmeklēšanas komandu.
Es dzirdēju, kā viens teica "jā, tas ir cilvēka." Cilvēka? Kas ir cilvēka?
"Kundze, kur ir materiāls, kuru jūs jau noņēmāt no sienām? Tās nebija tapetes."
▲▲▲
Es skrēju pa gaiteni, kad pēkšņi es nokļuvu pretī skolas kaitinošākajam studentam. Šis patmīlīgais ēzelis mīlēja nelielu daļu sava spēka izmantot pret citu cilvēku ķermeņiem. Viņš bija kā gaiteņa monitors, kas grib būt pārliecināts, ka visi uzzina par to. Viņš nostājās man ceļā, lai apstādinātu mani.
„Stāvi. Skriešana skolas gaiteņos, ja? Tas ir pārkāpums, draudziņ,” viņš savā pārkāpumu lapā, kuru viņš turēja, ierakstīja manu vārdu.
„Nākamreiz padomā divreiz pirms pārkāp noteikumus,” viņš teica un palaida mani. Es turpināju iet viņam garām un izgāju no skolas. Man vajadzēja pateikt, ka viņa riebīgā attieksme ir iemesls, kāpēc viņam nav draugu. Un man vajadzēja pateikt, ka es skrēju, jo skolā bija kāds dīvains vīrs ar ieroci.
▲▲▲
„Mammu, tu vari skatīties, lai man netuvojās kādi kukaiņi, kamēr es nokārtojos?” mazais zēns jautāja.
„Protams, mīļum,” viņa mamma atbildēja.
Viņi kāpa kalnā. Mamma bija norūpējusies, pati nezinot kādēļ. Mazais zēns stāvēja blakus kalna malai un sāka nokārtoties.
Mammu pēkšņi nomāca šausmīgas vīzijas: māte, viena pati. Tik depresīva. Bezcerīga.
Zēns. Viņa mugura pret viņu. Tik mazs. Tik nevainīgs. Tik neaizsargāts. Viņš aiztaisīja rāvējslēdzēju un paskatījās augšup, lai redzētu mātes seju. Skumjš skatiens viņas sejā.
„Piedod man un es tevi mīlu,” viņa nogrūž viņu no klints.
Desmit gadi pagāja. Māte tagad bija precējusies. Viņa skatās no balkona uz turīgo piepilsētu, kurā viņa tagad dzīvo. Viņas jaunais dēls, jauns un maziņš, sauc viņu no aizmugures.
„Mammu, ko tu dari?” mazais bērns jautā, smalkā, dziedošā balstiņā.
„Neko...” viņa atbild. Viņa paskatās apkārt. Tik skaisti. Viņa redz savu dēlu. Viņa jūt, kā viņas sirds salūzt nedaudz. Viņš izskatās tik... trausls.
Atmiņas ataust par iepriekšējo dēlu, kuru viņa nogrūda ilgu laiku atpakaļ. Tas bija tad. Bet tagad ir savādāk. Viņa ir laimīga.
„Tu gribētu te pasēdēt?” māte jautā, apsēžoties uz balkona malas. Un smaidot. Kāds skaists zēns viņai ir.
Bērns tikai skatās un smaida, bet bēdas tomēr ir manāmas.
„Nē, mammu.”
„Kādēļ? Tu redzēsi savu draugu mājas.”
„Nē, mammu.”
„Tu esi pārliecināts? Tas ir forši.”
„Nē, mammu. Es baidos, ka tu mani nogrūdīsi vēlreiz.”
***
Jā, zinu, ka ir cilvēki, kuriem vairāk patīk garāki stāsti, bet lai tos iztulkotu man vajag vairāk laika, kura man vienkārši nav.