Viņš nozuda zem manas gultas un sāka gaidīt13
179
2
Esmu apgūlies gultā jau vairākas stundas. Ir pusseši no rīta un nav nekā daudz, ko es varētu iesākt. Zini, kas ir pats sliktākais situācijā, kurā pašlaik atrodos? Es esmu vienā istabā ar saviem vecākiem. Viņi turpina uz mani skatīties, un es nevaru darīt neko citu, kā tikai skatīties atpakaļ uz viņiem un censties neraudāt vai nekliegt. Viņu acis ir fokusētas uz mani un mutes viņiem ir plaši vaļā. Ir spēcīga asiņu smaka un es jūtos bailēs paralizēts.
Katru reizi, kad es attopos, ka neesmu aizmidzis, skaidrs ir viens - ir dirsā. Es miršu un nav pilnīgi neviena, kas spētu mani glābt. Esmu mēģinājis izdomāt veidu, kā tikt laukā, bet vienīgais, kas man nāk prātā, ir tas, ka man ir jāskrien ārā pa durvīm, jākliedz pēc palīdzības un jācer, ka kaimiņi mani sadzirdēs. Riskanti, bet ja es palikšu šeit, es viennozīmīgi nomiršu. Viņš gaida, kad es pamodīšos un aplūkošu viņa mākslas darbu.
Tu noteikti mēģini saprast, kas notiek. Es mēdzu skriet notikumiem pa priekšu dažreiz.
Pirms aptuveni trīs stundām es dzirdēju kliedzienus no citas mājas puses, tāpēc izdomāju piecelties un noskaidrot, kas notiek, pirms es sapratu, ka man vajag arī aiziet uz tualeti. To es arī izdarīju pirms lietu noskaidrošanas. Es būtu sevi nogalinājis, ja būtu darījis savādāk.
Es palūkojos caur durvju šķirbu un ieraudzīju asinis uz paklāja. Es sāku satraukties, aizskrēju atpakaļ uz savu istabu un paslēpos zem segām kā tāds mīkstais. Es mēģināju pierunāt sevi iet atpakaļ gulēt, ka šis viss ir tikai kāds ļoti reāls sapnis vai vēl kaut kas.
Bet es dzirdēju vannasistabas durvis atveramies. Kā tāds bailīgs bērns, kāds es esmu, es palūrēju cauri savām segām, lai redzētu, kas notiek. Es varēju redzēt kaut ko, kas vilka manus vecākus uz istabu. Tas nebija cilvēks, to es uzreiz varēju pateikt. Tas bija kaut kas bez matiem, bez acīm un bez drēbēm. Tas staigāja kā alu cilvēks, ar muguru izliektu, kamēr tas vilka manus vecākus. Bet šī radība bija gudrāka par jebkuru alu cilvēku. Viņš zināja, ko viņš dara.
Viņš novietoja manu tēvu uz gultas malas un izdarīja tā, lai viņa seja būtu vērsta pret mani. Pēc tam viņš apsēdināja manu māti, arī tā, lai viņas seja būtu vērsta pret mani. Pēc tam viņš sāka berzēt savas rokas pret sienu, nosmērējot tās ar asinīm un uzzīmējot apli ar pentagrammu tajā. Šī radība uztaisīja kaut ko tādu, ko viņš pats noteikti sauktu par mākslu. Nobeigumam viņš arī kaut uzrakstīja uz sienas, ko es nevarēju tumsā izlasīt.
Pēc tam viņš nozuda man zem gultas un sāka gaidīt.
Baisākā lieta tagad ir tā, ka manas acis ir pieradušas pie tumsas un es varu salasīt ziņu uz sienas. Es negribu uz to skatīties, jo ir baisi par to domāt. Bet man ir sajūta, ka man vajag paskatīties, pirms es tieku nogalināts.
Es palūru uz radības mākslasdarbu.
"Es zinu, ka tu esi nomodā."
***
Man šķiet, ka es nekad pilnībā no spokiem nepazudīšu ar šo rakstu tipu. 
Citi interesanti raksti manā profilā. 
Tev patiks šie raksti
