Viņš ir pazudis12
536
0
„Paldies, ka atnācāt tik vēlā stundā,” sieviete teica, kad atvēra durvis.
„Nav par ko, kundze. Tas ir mans darbs. Kā varu jums palīdzēt?” es atbildēju smaidot.
„Nu, mana izlietne tagad tā dīvaini darbojas. Esmu mēģinājusi to pati salabot, bet man neizdevās. Lūdzu, nāciet iekšā. Es parādīšu jums ceļu,” viņa pagāja nost no durvīm, lai es varētu ieiet iekšā. Viņa mani aizveda uz viesistabu.
„Mans dēls guļ savā istabā. Vai es varu jums lūgt censties strādāt pēc iespējas klusāk?”
„Jā, protams. Mēģināšu kā vien varēšu,” es pamanīju, ka viņai trūkst divu pirkstu vienai rokai. Negribot būt rupjš, es to ignorēju.
„To es ļoti novērtētu. Vai jūs vēlētos ko dzert? Aukstu limonādi vai vienkārši ūdeni?” viņa piedāvāja.
„Ūdens būs labi, paldies.”
„Es tūlīt būšu atpakaļ. Apsēdieties.” Viņa lēnām gāja uz virtuvi. Es pamanīju, ka viņa ir ļoti bāla un slimīgi tieva. Nabaga sievietei nebūtu iespējas, ja kāds slepkava vai zaglis ielauztos viņas mājā. Es nebūtu pārsteigts, ja tā arī notiktu. Māja likās diezgan jauka.
Es pagriezu galvu uz gaiteņa pusi un dziļi ievilku elpu. Tad es to sajutu, smarža. Lai vai kas tas arī būtu, tas nesmaržoja diezgan patīkami. Varēja arī pateikt, ka smaku centās nomākt ar gaisa atsvaidzinātājiem. Es zināju, es arī esmu tā darījis... Es gatavojos jau celties, kad viņa nāca atpakaļ ar ūdens glāzi.
„Lūdzu,” viņa to nolika uz stikla galda, un kad viņa to darīja, es pamanīju kaut ko, kas izskatījās pēc maza, gredzenveida ziluma uz apakšdelma.
„Kundze, vai ar jūsu roku viss kārtībā? Man liekas, es redzēju-”
„Man viss labi,” viņa steidzīgi atbildēja, piespiežot roku pie krūtīm. „Jūs vēlētos apskatīt izlietni tagad?” viņa jautāja, vairāk jau uzstāja. Es piecēlos un sekoju sievietei pēc tam, kad izdzēru glāzi ar ūdeni. Mēs gājām pa gaiteni un es izdzirdēju klusinātu šļūkšanu, kas likās bija pirmajās durvīs, kurām pagājām garām. Es redzēju divu pēdu ēnas uz grīdas zem durvīm.
„...mammīt? Es varu to dabūt?” smalka balstiņa jautāja aiz durvīm. Sieviete apstājās un apgriezās ar apmulsušu skatienu, kuru pēc tam nosedza ar smaidu.
„Mīļais, ej atpakaļ uz gultu,” viņa teica vēsā tonī, kas negāja kopā ar viņas smaidu uz sejas.
„Mammu, es varu to dabūt? Es šoreiz būšu paklausīgs. Lūdzu?” viņas dēls, kā es sapratu, lūdza.
„Kundze, man liekas, jūsu bērns vēlas kaut ko,” es teicu.
„Viņš to vēlāk dabūs,” viņa man to teica un tad dēlam, „mīļais, vienkārši esi pacietīgs Es tev to pēc tam iedošu, es apsolu.” Nekavējoties viņa gāja prom un es sekoju, nedaudz neērti šoreiz. Te bija skrāpēšanās aiz durvīm.
„Tas bija jūsu dēls?” es piesardzīgi jautāju , kad mēs nonācām virtuvē.
„Es domāju, ka tas ir aizsērējis, kad es iegāzu tur pārpalikumus. Es tajā brīdī nebiju domājusi pareizi, lai tā vietā tos izmestu miskastē. Es iemetu ēdienu caurulē. Tas bija vienkārši nogriezts gaļas gabals, tāpēc es biju domājis, ka nekas traks nenotiks. Izrādās, ka man nebija taisnība.” Viņa paskaidroja, pilnībā ignorējot manu jautājumu. Es nolēmu to viņai vairs nepārjautāt.
„Ļaujiet man ieskatīties.” Viņa pagāja nostāk, un es sāku ņemt ārā instrumentus. Viņa stāvēja virtuvē, atspiežoties pret ledusskapi un skatoties uz mani. Pēc kāda mirkļa viņa piegāja klāt vienai no atvilktnēm un izņēma kaut ko ārā. Es nevarēju pateikt, kas tas ir, jo biju zem izlietnes.
Pēc dažām minūtēm klusumā, viņa jautāja, „Jums patīk palīdzēt cilvēkiem, vai ne? Tādēļ jūs izvēlējāties šo darbu?
Īstenībā tas tikai bija mans mērķis, bet negribot būt rupjš es piekrītoši pamāju un pat mēģināju spēlēt labā puiša lomu, „Jā, man patīk palīdzēt ļaudīm. Nekas nevar būt labāks par to, kad apzinies, ka esi kādam atvieglojis dzīvi. Vai ne?”
„Jā. Pareizi. Pakalpojumi.” Vēl klusums turpinājās, šoreiz ilgāk. Es izbāzu galvu ārā nedaudz un mēģināju aizsniegties pēc instrumentu kastes. Viņa ieraudzīja gredzenu man uz pirksta.
„Es redzu, ka jūs esat precējies. Ir kādi bērni?” viņa jautāja, turot rokas aiz muguras.
„Divi, jā. Mana sieva pirms divām nedēļām deva dzīvību jaunākajam,” es atbildēju ar smaidu.
„Tas ir jauki. Apsveicu.” Viņa apstājās, it kā gribot vēl kaut ko teikt. Ar viņas sejas izteiksmi varēja saprast, ka viņa grib teikt kaut ko nopietnu, tikai meklē pareizākos vārdus. Un tad es viņai sejā redzējo kaut ko, ko es biju pamanījis, kad te ierados. Nogurumu.
„Klausies, tu esi jauks vīrietis-”
BUM
Mēs abi pagriezām galvu uz gaiteņa pusi. Es gribēju kaut ko teikt, kad vēlviens „bum” notika, šoreiz skaļāks. Sieviete uz mani vilcinoties skatījās. Pēc viena skatiena uz manu gredzenu, viņa piegāja man tuvēk.
„Jums labāk vajadzētu iet,” sieviete vēsi teica, cenšoties ignorēt trokšņus, kuriem tagad bija īsākas pauzes .
„Bet es nepabeidzu-”
„Ejat. Tagad.” Es varēju redzēt neapmierinātu sejas izteiksmi viņas sejā, tāpēc es savācu savas mantas nekavējoties. Kad mēs gājām pa gaiteni, zēna durvis sāka mežonīgi rībēt.
„Mammīt lūdzu!! Izlaid mani!! Vai es varu to dabūt tagad??!!! Es gribu to mammīt!!”
„Ak šausmas, jūs esat ieslēgusi šeit savu bērnu??” es šokā jautāju. Viņa grūda mani uz durvju pusi ar roku, kurai trūka divu pirkstu. Es asi pagriezos un viņa izrāva ārā nazi, ko viņa bija slēpusi sev aiz muguras. Manu atplesto acu skatiens satikās ar viņas satracināto.
„Ja tu spersi kaut vienu soli man pretī, es nebaidīšos tevi ievainot! Es to esmu darījusi iepriekš. Vairākas reizes. O jā, esmu nogalinājusi daudz vīriešu. Bet es biju darījusi savu darbu, tu redzi! Tikai savu darbu... Vai tas nav mātes darbs aizsargāt savu dēlu? Ne?” es stāvēju te, kājas bija nekustīgas un tā kā pielīmētas uz grīdas, nezinot kā atbildot.
„VAI TĀ NAV??!!” viņa kliedza, liekot man salēkties. Durvis beidza rībēt, bet tagad no tām nāca skaļš „bum”. Zēns atkārtoti trieca savu ķermeni pret durvīm, lai varētu tās atlauzt.
„Klausies, vienkārši nomierināmies un parunājam par to. Noliekat nazi un mēs-”
„Nē. Vairs nē. Tam ir jābeidzas. Es vairs to nevēlos. Esmu pietiekami daudz upurējusi. Esmu nogurusi...” viņa apgriezās uz gaiteņa pusi. Šajā mirklī es varēju viņu mierīgi atbruņot un mainīt situāciju. Lietas varēja notikt savādāk. Bet kaut kas manī iekšā kliedza, lai es bēgu un izsaucu policiju. „Man ļoti žēl, mīļais. Esmu darījusi to labāko... bet es to vairs nevaru. Tas nav pareizi. Tas nav pareizi...” viņa apgriezās atpakaļ pret mani, novācot nazi un lūdzoši skatoties uz mani. „Ej mājās, pie savas ģimenes.”
Es izskrēju no mājas nemaz neuztraucoties par to, ka neaiztaisīju durvis. Ar pēdējo skatienu atpakaļ es redzēju viņu atveram durvis, turot nazi augstu paceltu.
„ESMU IZBADĒJIES, TU KUCE!!” es atteicos ticēt, ka tas bija zēns, kas to teica... Bet tā bija. Kliedzieni no bērna un mātes bija dzirdami.
Es ielecu mašīnā un aizbraucu lielu gabalu, pirms sapratu, ka man vajadzēja piezvanīt policijai.
_____________________________
„Ak šausmas, tu dzirdēji jaunumus?”
„Par ko?”
„Mehāniķis piezvanīja policijai pēc tam, kad aizlaidās no mājas, kurā pirms tam bija strādājis. Tā māja tepat netālu atrodas.
„Cik interesanti...”
„Nu ļauj man pabeigt! Tātad policija ieradās un pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija izkropļotas sievietes līķis uz zemes viesistabā. Viņa bija visa sakošļāta! Seju knapi varēja atpazīt un vēders bija atplēsts, visas iekšas izrautas. Viņi izskatīja māju un atrada istabu, kurā bija daudz tādu līķu, kuri sāka pūt. Daudzi no viņiem bija darbinieki, kā mehāniķi, elektriķi un kas vēl ne. Tur bija arī ķēdes gabals līdzās līķiem.”
„Jēzus, mēs ēdam... Tas ir iemesls, kāpēc es nekad negribētu suni!”
„O nē, tas nebija suns. Viņi izskatīja sievietes ķermeni, jo tā bija pati svaigākā, nomira neilgu laiciņu pirms viņi ieradās. Viņai bija kodumu pēdas uz kājām un rokām. Cilvēka kodumu pēdas. Tās arī bija diezgan mazas. Pārāk mazas, lai piederētu kādam no pieaugušajiem.
„Tas nevar būt...”
„Viņi noskaidroja, ka viņai bija dēls. Mazs zēns. Viņš ir pazudis.”
Tev patiks šie raksti
Vai ja neesi, tos rakstījis, tad vislābākais šausmu stāstu atradējis un atrod normālus rakstus, nevis kā citi izlasa pirmos piecus teikumus un met tik iekšā.
bet nē tomēr vēl jāiegādājās pāris naži un kalašņikovs 
Santehniķis maybe?
