Īsumā par dažiem neparastiem cilvēkiem
Marija Anna Lenormāna (1768-1843)
Sāka pareģot jau kopš mazotnes. Viņa redzēja nākotni ziedos, saoda to zālīšu smaržās.
Marija Anna uzaugusi klosterī. Sešu gadu vecumā meitene pareģoja kolstera abatei, ka viņu drīzumā gaidāma pārselšanās uz citu klosteri un paaugstinājums amatā. Pēc diviem mēnešiem viņa tiešām devās uz citu klosteri netālu no Parīzes, kur viņu gaidīja paaugstinājums un jauna dzīve karalienes aizbildniecībā. Tad mūķenes atminējās mazās meitenes vārdus, un ierasti vienaldzīgo attieksmi pret dīvaino meiteni, kas tuklāt vēl bija kliba, nomainīja cieņa un bijība.
Marija Lenormāna skaidri zināja, kad un kā viņa nomirs. Reiz kāds krievu virsnieks zīlēšanas seansā viņai pajautājis, vai viņa zinot pati savu nāves dienu un tās veidu. Zīlniece mierīgi atbildējusi: ''Es miršu nakts tumsā no smacējošām, alkatīgām un skaudīgām rokām.'' Viņa vēl piebildusi, ka precīzi zinot arī dienu un stundu: ''Manā rīcībā vēl ir trīsdesmit gadi un divi mēneši. Tagad ir aprīlis, es nomiršu jūnija nogalē.'' Tā tas arī notika. 1843. gada 23. jūnijā Lenormānas mājā ielauzās kāds nezināms vīrietis melnā maskā un nosmacēja Francijas slavenāko pareģi.
Eižens Finks (1885-1958)
Viens no visbiežāk minētajiem par latviešu Nostradamu dēvētā pareģojumiem, kas piepildījās, bija miljonāres Emīlijas Benjemiņas drūmā nāve. Benjamiņa kundze gatavojās sarīkot krāšņu balli, kurā plānoja sapulcināt tālaika Latvijas populārākos cilvēkus. Viņi uzmeklēja Finku un peidāvāja viņam vienā vakarā, sevi īpaši neapgrūtinot, nopelnīt simt latu. Finks, protams, ilgi nedomāja un piekrita.
Vakars bija patiesi izdevies. Lielākais nopelns tajā, kā jau Benjamiņa paredzēja, bija Finkam. Šajā vakarā viņš, pateicoties viesu dzeramnaudām, nopelnīja daudz vairāk par Benjamiņas piesolītajiem simt latiem. Savukārt Benjamiņa, redzot viesu dāsnumu, ietiepās un atteicās maksāt apsolīto summu. Finkam nepatika Benjamiņas klīrīgā izturēšanās, un viņš dusmās norūca: ''Jūs mirsiet trūkumā un no bada. Jūs gulēsiet uz kailiem dēļiem, un jums nebūs pat spilvena.''
Liktens abus atkal saveda kopā. Viņi satikās izsūtīto nometē Sibīrijā. Pēc pāris mēnešiem piepildījās ballē izteiktais pareģojums - Latvijas bagātākā sieviete nomira barakā. ciešot badu un guļot uz kailiem dēļiem.
Eižens paredzēja arī Latvijas ārleitu ministra Zifrīda Annas Meierovica bojāeju autokatastrofā.
Latviešu pareģis savulaik arī zinājis, ka pie varas Itālijā nāks Musolīni. Frinks paredzēja, ka Latvijas brīvība tiks atgūta un valsts uzplauks, kad pie varas būs sieviete.
Mitars Tarabičs (1829-1899)
Par slavenu pareģi savulaik kļuva neizglītots serbu zemnieks no Kremnas ciema, kuram laiku pa laikam rādījās pravietiskas vīzijas. Būdams reliģiozs cilvēks, viņš savas nākotnes vīzijas uzticēja mācītājam Zaharijam Zaharičam, kurš viņa vēstījumus pierakstīja burnīcā. Tarabičs būtībā paredzējis visus lielākos 20. gadsimta notikumus.
Helēna Blavatska (1831-1891)
Reiz četrus gadus veca meitenīte Helēna savā nodabā pastaigājās un, kā allaž, sarunājās ar saviem labākajiem draugiem - kokiem, putniem un viņai vien redzamajiem upes iemītniekeim. Te piepeši viņas ceļu šķērsoja nez no kureines uzradies aprobežots puišelis no kaimiņmājas un sāka Helēnu izsmiet. Mazā meitene jutās dziļi aizvainota. Asaru aizmiglotām acīm viņa pavērās savā pāridarītājā un teica, ka tuvākajā nākotnē nāras ievilks viņu dzelmē. Pēc dažām nedēļām nedzīvo ķermeni atrada izskalotu upes krastā.
Šī mazā meitene bija vēlāk slavenā un leģendām apvītā krievu ezoteriķe un mistiķe. Viņa teica, ka četru gadu vecumā izdarījusi slepkavību. Blavatskas slavenajā ''Slepenajā doktrīnā'', kas dienasgaismu ieraudzīja 1888. gadā, minēti vairāki viņas pareģojumi.
Edgars Keiss (1877-1945)
Keisu uzskata par vienu no visu laiku neparastākajiem pareģiem. Viņš ieguva nosauku ''Guļošais pravietis'', jo savus paredzējumus un dziedāšanas seansus veica, esot dziļā, transam līdzīgā hipnotiska miega stāvoklī, kuru pats izraisīja, bet pamodies neko neatcerējās.
Formāli Keisa izglītība aprobežojās ar vietējās lauku skolas atestātu. cilvēka anatomiju viņš nepārzināja, lasīja maz. Mīļākā nodarbe, ar kuru viņš pelnīja iztiku, bija fotografēšana. Bet tiklīdz viņš iegrima transam līdzīgā miegā, viņa smadzenes sāka darboties ar gaismas ātrumu, ceļojot pa cilvēku zemapziņu un kolektīvajām atmiņām.
Miega laikā Keisa apziņa transformējās, kļūstot par ģeniāla ārasta prātu, kas apvieno sevī visu pasaules ārstu uzkrātās zināšanas. Atgriezdamies hipnotiska miega stāvoklī, viņš savas dzīves laikā izārstējis vairāk nekā piecdesmit tūkstošus cilvēku.