Viņa skubina pievērsties Dievam8

Cauri tumsai es lidoju arvien augstāk un augstāk, kad pēkšņi atsīdēja spoža gaisma. Kaut kas mani nolika uz apmēram metru plata un četrus metrus gara paklāja. Tālumā es redzēju kokus ar spilgti rozā lapām. Es skatījo kuplu, skaistu zāli, bet nesapratu, kur atrodos. Netālu no sevis es ieraudzīju kādu skaistu, slaidu sievieti apmetnī un garā apģērbā. Viņa soļoja tik viegli, ka pat zāle zem viņas kājām nenoliecās. Līdzās sievietei gāja jauneklis ar aizsegtu seju, ļoti raudāja un kaut ko prasīja. Es nodomāju - viņš tik ļoti lūdzas, bet sieviete viņam nepievērš nekādu uzmanību. Gribēju pavaicāt, kur es atrodos. Sieviete pienāca pie manis, sakrustoja rokas uz krūtīm, pacēla skatu augšup un jautāja:''Kungs, kur viņa atrodas?'' Es aiz bailēm nodrebēju un tikai tad apjēdzu, ka esmu mirusi un mana miesa ir palikusi uz Zemes. Es atcerējos savus grēkus un sapratu, ka par tiem būs jāatbild. Dzīvojot virs zemes, es neticēju, ka ir dvēsele. Sāku raudāt. Kāda balss no augšas sievietei sacīja:''Atlaid viņu uz Zemi pie tēva, kas dara labus darbus. Viņas tēva darbi jau sen ir nonākuši pie manis, tāpat kā viņa nemitīgās lūgšanas. Tā saka tas Kungs - man ir apnikusi viņas Dieva zaimošanas dzīve. Es gribēju noslaucīt viņu no Zemes virsas un paņemt bez grēku atlaides, bet viņas tēvs mani lūdza, lai es parādu to vietu, ko viņa ir pelnījusi.''

Vienā acumirklī es nokļuvu ellē, pie manis pielīda čūskas, tās rāpoja ap mani, astēTās līda virsū: mutē, degunā, acīs un ausīs. Tas bija nepanesami sāpīgi. Es kliedzu pilnā balsī, bet žēlošanas tur nav. Man bija jāēd nosprāguši un sapuvuši tārpi. Es kliedzu un saucu:''Kā lai es tos ēdu?'' Balss atbildēja:''Tu negavēji.'' Tad parādījās Kristus, es lūdzu apžēloties par mani, bet viņš atbildēja:''Tu, dzīvodama Zemes virsū, mani neatzini un negribēji atzīt. Tagad es tevi šeit neatzīstu. Tu savā miesā nogalināji bērnus un ieteici to darīt arī citiem. Jums bērni ir kā vardes, bet man lieku nav.Es dodu un pieņemu, pie manis ir vieta visiem, pietiks arī uztura - Zemes maizes un ūdens.Es pielaidu tev slimību, lai tu atgrieztos, bet tu mani zaimoji līdz pašām beigām. Tu mani Zemes virsū neatzini, bet es tevi neatzīstu šeit. Kā tu dzīvoji tur, tā tu dzīvosi šeit, ko tu tur sēji, to tu šeit pļausi.'' Es izdzirdēju troksni un ieraudzīju savu draudzi un mācītāju, kuru es vienmēr apkaunoju. Balss jautāja:''Kā tu viņu apsaukāji?'' Es sacīju:''Liekēdis!'' Sāku lūgties:''Kungs, laid mani atpakaļ uz Zemi, tur ir mans dēls!'' '' Vai tev viņu ir žēl? Arī man viņu ir žēl. Es gaidu, kad cilvēki sāks nožēlot savus grēkus. Pasaule ir kļuvusi niecīga. Es drīz sodīšu Zemes virsū dzīvojošos.'' 

Tad pēkšņi es atrados tur, kur bija vēl šausmīgāk nekā ellē. Es nokļuvu ugunī, tumsā, šausmās, mocībās un neaprakstāmās sāpēs. Man tuvojās velni un teica:''Lūk, mūsu draudzene, tu kalpoji mums un klausīji mūs.'' Un es izbijos par saviem darbiem. No velniem izšāvās uguns un ietriecās manā galvā, matos lēca degošas dzirkstis. Bija dzirdami grēcinieku vaidi. Viņi visi bija melni, izģinduši, izvalbītām acīm un izstieptiem kakliem. Viņi šausmīgi brēca:''Dzērt! Ūdeni!'' Grēcinieki man sacīja:''Arī tu, dzīvojot uz Zemes, nevis mīlēji Dievu, bet gan zaimoji. Tu lielījies ar netiklībām, nenožēloji grēkus, dzīvoji tikai sev. Tagad mums un tev ir jācieš. Tie grēcinieki, kas grēkus  ir nožēlojuši, uzņem ceļiniekus, palīdz nabagiem, bāreņiem un atraitnēm. Tie tagad ir paradīzē.'' Man bija nepanesami grūti. Piepeši atspīdēja gaisma, visi grēcinieki metās ceļos un sāka lūgties. Kāda balss viņiem teica:''Virs Zemes mani negrib klausīt un netic man.'' Tad es no augšas izdzirdēju citu balsi:''Atlaid viņu atpakaļ uz Zemes.'' Tajā pašā brīdī parādījās rati bez dibena un es vienā mirklī nokļuvu Bernaulā, lidoju tieši uz morgu. Es redzēju kā guļ manas miesas - galva un rokas bija nokārušās. Momentā iegāju savā miesā un tūlīt pat sajutu aukstumu. Šajā brīdī ienesa kādu mirušu vīrieti

Kad tika ieslēgta gaisma, nesēji ieraudzīja, ka es, kamolā sarāvusies, guļu uz sāniem. Viņi aizbēga. Pēc tam atgriezās, pacēla mani un aiznesa uz slimnīcu. Nodaļā sapulcējās daudzi ārsti un māsas. Viņi teica, ka mani vajagot sasildīt ar lampu. Atsilusi atvēru acis un sāku runāt. Visi bija ārkārtīgi pārsteigti par manu augšāmcelšanos. Otrā dienā man atnesa ēdienu. Es ārstam sacīju:'' Palieciet pie manis, un es jums izstāstīšu, kur biju un ko redzēju.'' Visi uzmanīgi klausījās. Es viņiem teicu - ja kāds šeit nenožēlos grēkus, nepieņems Kristu savā sirdī, tad tur viņam dos ēst nosprāgušus tārpus un visādus puvekļus. Ārsti klausījās, elpu aizturējuši. Pie manis nāca vēl daudzi ļaudis. Es lūdzu ārstiem, lai aizšuj manas brūces. Mani atkal noguldīja uz operāciju galda. Atvēra šuves un teica:''Kāpēc gan vajadzēja griezt veselu cilvēku?'' Jo visa mana miesa bija pilnīgi vesela. Ārsti, kas mani operēja, bija pilnīgi apjukuši. Es jautāju profesoram:''Ko jūs par to domājat?'' Viņš atbildēja:''Ko tur vēl  domāt? Dosim tevi Visaugstākajam.'' 

Man ir 47 gadi. Tagad es eju un sludinu Jēzu Kristu un viņa drīzo atnākšanu, jo viņš pats man to teica. Pie manis nāk daudz ļaužu no visām zemes malām. Es liecinu par Kristu, skubinu atgriezties un pievērsties Dievam.