Vilkaču un vilka tēma latviešu folklorā ir pārstāvēta ar visai plašu slāni, it sevišķi tautas ticējumos, gadskārtu ieražās, teikās (jāpiezīmē, ka tautasdziesmās gan ir dziesmas par vilkiem, taču vilkači pieminēti praktiski nav). Tas nebūtu nekas īpašs - to, ka vilks un vilkatis ieņem arkārtīgi svarīgu vietu visu indoeiropiešu tautu mitoloģijā norāda arī T.Gamkrelidze un V.Ivanovs savos darbos. Bet, ņemot vērā baltu kultūras senumu, vilka mīta analīze baltu foklorā un mitoloģijā varētu dot vērā ņemamu informāciju par tā lomu indoeiropiešu kopkultūrā.
Jau 20. gs. sākumā T.Zemzaris tam pievērsa vērību, rakstot: "Spriežot pēc 16. un 17. gs. speciālās literatūras, vilkaču jautājumam vajadzēja būt sevišķi aktuālam taisni Latvijā, jo vairāki ievērojami viduslaiku autori (kā teologs Olavs Magnus, mediķis Kaspars Peikers, jurists Bodēns, Johans Fišarts u.c.) cenšas pierādīt vilkaču realitāti ar "drošām ziņām no Livonijas un Prūsijas".Viņam pievienojas arī K.Straubergs: “No plašās 16. gs burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem Livonijā, kas šai laikā vispār kļūst slavena kā burvju un raganu zeme." Interesanti ir kas cits. Pat visai pavirši pārlūkojot latviešu tautas ticējumus, redzam, ka tajos atspoguļotajiem vilkačiem bijusi visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas atgādina drīzāk militāru vai paramilitāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību, nevis mitoloģisku tēlu funkcijas, bet pats vilks konsekventi tiek dēvēts par "Dieva suni". Neizbēgami rodas vēlme noskaidrot, vai te mēs sastopamies ar klasisku mitoloģisku fenomenu, vai arī zem šī mīta slēpjas arī kāds racionāls faktors?
