Vampīri starp mums4

KLASISKIE VAMPĪRI

Nemēdz būt dūmi bez uguns. Tādēl apriori atdzīsim, ka vampīri patiešām eksistē, tiesa, ne tik kolorīti un ne tik spilgti izteikti, kā Brema Stokera slavenais grāfs Drakula. Starp mums patiešām dzīvo cilvēki, kuri izjūt asinskāri. Turklāt-cilveku asinis. Un ne jau donora, nekonservētas, bet gan svaigas. Tā visa pamatā ir ģenētiskas izmaiņas viņu organismos. Pavisam cita lieta, ka tikai neliela daļa potencionālo vampīru ir gatavi savu kaisli apmierināt uz citu cilvēku rēķina.

Tātad porfīrija jeb ''vampīru slimība'', parasti ir iedzimta. Attīstās valstīs ar šo kaiti slimo aptuveni viens cilvēks no 100 tūkstošiem, bet dažos reģionos šis skaitlis ir 20 reižu lielāks. Viduslaikos, piemēram, daudzi ar profīriju slimie galvenokārt dzīvoja Rumānijā. Tieši šeit ir populārās leģendas par dzīvajiem miroņiem. Starp citu, vampīru medības tajos gados, kā to aplēsa vēsturnieki, tika nogalināti vismaz 60 tūkstoši porfīrijas slimnieki. Iespējams, tieši šie masveida nāvessodi, kad nelaimīgos sēdināja uz mietiem, slīcināja, bet ķermeņus obligāti sadedzināja, noveda pie tā, ka ar šo kaiti slimojošo skaits Eiropā samazinājās 10 reižu. Radikāla metode cīņā ar ģenētiskajām asinīm!

Porfīrijas slimniekiem(tas var izspausties jebkurā vecumā)organisms pārstāj izstrādāt sarkanos asins ķermenīšus, kas savukārt atspoguļojas uz hemoglobīna un dzels līmeni asinīs. Ultravioleto  staru iedarbībā hemoglobīns sabrūk, tādēļ saules gaisma nelaimīgajiem sagādā nepanesemas ciešanas. Slimniekiem mainās ārējais izskats-āda kļūst bāla un savilkta, parādās ilkņi; paši zobi neretikļūst brūnsarkani. Cilvēks pārklājas ar čūlām, kuras-tuvāk aoskatos-patiešām atgādina ''klasiskā vampīra kodumu. Slimības smagākajā stadijā nelaimīgais novājē, viņa ekstrimitātes kļūst garas un satriecoši lokenas.

Porfīrija nav psihiska slimība, taču saprotams, tā destruktīvi ietekmē slimnieka psihi. Dāži no viņiem kļust ārkārtīgi agresīvi. Nav vērts piebilst, ka porfīrijas slimnieki ārk''artīgi reti un tikai smagos gadijumos dzer cilvēku asinis. Visbiežāk par viņu donoriem-kļūst viņu tuvinieki vai draugi. Tādam ''vampīram'', lai justos labāk, pietiekami vien-divas krūzes izdzert bioloģiskā šķirdruma nedēļā. Līdzīgi vampīri ir dziļi nelaimīgi un cieš visu mūžu, kuri nereti izdara pašnāvību. Starp citu, jāzina, ka šāda slimība netiek nodota vampīra koduma laikā vai kā citādi-tā ir tīri ģenētiska slimība.

BRIESMAS BLAKUS

Taču, ja profīrijas slimnieki vairumā nav bīstami, neskatoties uz šausmīgo izskatu, tad starp citu cilvēku kontingentu pietiekami arī īstuvampīru. Asinis tiem nav dzīvībai nepieciešams dzēriens, taču tie vienalga lieto to. Tie ir garīgi slimi cilvēki, varētu teikt, maniaki, sērijveida slepkavas. Un ja, piemēram, pat visagresīvākais porfīrists, uzbrūkot cilvēkam, aprobežosies ar nelielu asiņu daudzmu, tad monstru cilvēka izskatā upuri parasti neizdzīvo: vampīri izdzer visas viņu asinis līdz pēdējam pilienam. Bet kādēl pašiem vampīriem tik neegaidīti pamostas asinskāre-ne zinātne, ne viņi paši to nespēj izskaidrot. Varbūt viņus patiešām sakodis īstais Drakula.

Tātad, pa visu pēc kārtas.

1897. gadā Francijā tika sagūstīts kāds Žozefs Vašers. Šīs vampīrs, kājām ceļojot pa valsti, iepazīstoties ar simpātiskām zemniecēm, nonāvēja tās un līdz pēdējai pilei izsūcis asinis. Uz viņa rēķina ir vismaz ducis upuru.

1924. gadā Vācijā arestēja un piesprieda nāvessodu Fricim Harmanam, kurš līdz nāvei izsūca 20 cilvēkus, bet 1930. gadā-viņa draugam un palīgam. Viņa kontā bija vismaz 9 cilvēki.

1960. gadā Argentīnā aizturēts kāds Rokijs Fernandess. Viņš naktīs ielīdis vientuļu sieviešu guļamistabās, pa'rkodis kalus un dzēris asinis. Tiesa ne līdz nāvei-visi 15 upuri palika dzīvi un pārliecinoši atpazina viņu. Fernadesu ievietoja psihiatriskajā klīnikā, kur viņš vairākkārt mēģināja pamieloties ar apsargiem.

1969. gad Lodzi(Polijā)dektetīvi aizturēja vampīru, kurš bija izsūcis 13 sievietes. Septiņas no viņām nomira, sešām palaimējās izdzīvot.

Kāds Sakramento(Kalifornijas štats)iedzīvotājs Ričards Čeizs, kopš bērnības izjuta asinskāri. 1974. gadā, 24 gadu vecumā, viņš neizsturēja un izsūca kaķi, pēctam pārgāja pie lielākiem dzīvniekiem un cilvēkiem. Pēc vampīra atdzīšanās, viņš dzēra upuru asinis pat tad, kad viņa vēders bija pilns un viņš sācis vemt.

Līdzīgu piemēru ir desmitiem. Turklāt runa ir tik par gadijumiem, kad vampīru darbības ir pierādītas. Bet cik daudz nevainīgu cilvēku dzīvības izdzisušas paslepu? Jo visā pasaulē katru gadu bez vēsts pazūd desmitiem tūkstošu cilvēku un starp tiem noteikti ir mūsdienu asinsūcēju upuri. Bet par to, cik daudz mūsu valstī ir vampīru liecina kaut vai tas fakts, ka pavisam nesen vampīri internetā bija atvēruši veselu sociālo tīklu un to lietotāju skaits jau ir vairāki desmit tūkstošu.