Spocīgi Nr.214

Baltā dāma
Reiz ekskursanti aizbrauca uz kādu pili. Visi apmetušies tuvējā viesnīcā, bet divas meitenes palikušas pārnakšņot pilī kādā zālē. Tantiņa, kas sargājusi pili, meitenes gan aicinājusi pie sevis, stāstīdama, ka viņas dzīvoklī esot blusas, bet pilī spokojoties. Un tā kā meitenes ļoti baidījušās no blusām un neticējušas spokiem, abas gulējušas zālē. Šai telpai bijušas divas durvis: uz balkonu un arī uz kādu vēl lielāku zāli. Tantiņa abas durvis aizslēgusi, atstādama ekskursantes vienas. Meitenes jau laidušās snaudā, kad viena izdzirdusi, kā atveras un aizveras balkona durvis. Viņa saklausījusi arī tādu kā veco laiku zīda kleitas iečaukstēšanos. Kad pavērusies, tad ieraudzījusi caurspīdīgu dāmu veco laiku tērpā izejam cauri viņu guļamajai telpai un pazūdam lielajā zālē. Tur sākusi skanēt mūzika, iedegušās sveces un parādījušoes arī citi rēgi. Meitene briesmīgi iekliegusies, un sveces uzreiz nodzisušas. Tantiņa, izdzirdusi kliedzienus, steigusies pie mežsarga, kas dzīvojis netālu, bet mežsargs nav bijis mājās, jo, izrādās, arī dzirdējis kliedzienu un jau aizskrējis uz pili. Tuvojoties pilij, mežsargs ievērojis, ka viena degoša svece nolaižas no balkona. Mežsargs izšāvis, svece nodzisusi, bet kāda caurspīdīga dāma slīdējusi kapu virzienā, līdz pazudusi pavisam. No rīta tajā vietā mežsargs pētījis kapu plāksnes. Uz vienas bijis uzraksts "Baltā dāma".

Pagrabs
Dažus gadus atpakaļ, mēs ar ģimeni devāmies brīvdienās uz Keipkodas pilsētas nomali. Tur mēs noīrējām mazu, vecu mājiņu, kur palikt vismaz divas nedēļas. Pirmajā stāvā atradās virtuve, dzīvojamā istaba un tualete. Guļamistabas bija otrajā stāvā. Mājā bija arī pagrabs, kurā atradās veļasmašīna, dīvāns un televizors.Pirmajā naktī mēs visi reizē pamodāmies dēļ spalgā kliedziena, kas nāca no manas māsas istabas. Tētis aši ieskrēja viņas istabā un ieslēdzis gaismu, ieraudzīja, ka māsiņa sēdēja gultā, briesmīgi kliegdama un reizē arī raudādama. Mani vecāki pasēdēja pie viņas un nomierināja, līdz meitene beidzot bija pietiekami mierīga, lai pateiktu, kas viņu tā nobiedēja.Viņa teica, ka viņa pamodās nakts vidū briesmīgas smakas dēļ. Kad viņa bija atvērusi acis, pavērās šausmīgs skats – visa istaba, no augšas līdz apakšai bija pārklāta ar asinīm. Asinis bija pa visu grīdu, griesti bija vienos asiņainos roku nospiedumos un pārklāti ar asins šļakatām. Mēs domājām, ka viņa vienkārši bija redzējusi murgu, bet māsa atteicās iet uz savu istabu, palikdama vecāku istabā uz visām atlikušajām dienām.Vienu vakaru mana mamma gatavoja vakariņas pirmā stāva virtuvē un tētis bija aizbraucis uz pilsētu. Mēs ar māsu sēdējām pagrabā un skatījāmies televizoru, kad pēkšņi gaismas lampiņa uzsprāga un televizors izslēdzās, atstājot mūs pilnīgā tumsā. Pagrabs bija palikts neizremontēts līdz galam, tādēļ vecās akmens sienas padarīja šo vietu baisu. Dažas sekundes mēs sēdējām sastingušas, nezinot ko darīt. Un tad mēs sajutām šausminošu smaku. Tā bija drausmīga un kad tā sasniedza mūsu nāsis, mēs sajutāmies mazliet šķebinoši. Tā smaržoja pēc puvušas gaļas. Smaka kļuva aizvien pretīgāka, līdz mēs sadzirdējām skrāpēšanos turpat pie sienas. Kaut kas skrāpēja grīdu vai sienu. Mēs sākām kliegt un taustījāmies piķa melnajā tumsā, lai atrastu durvis. Galu galā, mēs kaut kā pamanījāmies atvērt durvis un kliedzot uzskriet augšā, pie mammas.Mēs uztraukušās stāstījām viņai par drausmīgo smaku un to, kā dzirdējām kā kaut kas skrāpējas. Mamma beidzot piekrita aiziet uz pagrabu, ielikt jaunu spuldzīti un atrast smakas avotu. Viņa paņēma lukturīti un spuldzīti un pazuda tumšajā pagrabā, kamēr mēs viņu gaidījām kāpņu augšgalā. Mēs domājām, ka viņai būtu jāatgriežas pēc pavisam īsa brīža, bet likās, ka viņa tur lejā jau ir veselu mūžību.Pēkšņi viņa izgāja ārā no tumsas un uzskrēja augšā. Viņa aizvēra pagraba durvis un aizbultēja tās cik vien ātri iespējams. Tad viņa pagriezās pret mums. Viņas seja bija pazaudējusi krāsu, acis bailēs bija plati atvērtas. „Es negribu lai jūs tur ejat.” Viņa teica, pazuda virtuvē un izsauca policiju.Mēs dzirdējām viņas telefonsarunu un noskaidrojām, ka mamma pagrabā ir kādu redzējusi. Kamēr mēs gaidījām policiju, sasēdāmies cieši blakus viena otrai viesistabā un lūkojāmies uz pagraba durvīm. Bijām gatavas tam, ka kāds tūlīt sāks dauzīties pie tām un pat mēģināt izlauzt durvis. Mamma atteicās teikt, ko viņa redzēja pagrabā. Kad ieradās policija, mamma sveicinādama ielaida viņus iekšā. Viņa atmūķēja pagraba durvis un policisti iegāja tumsā, spīdinādami lukturīšus un turēdami ieročus gatavībā. Viņi pārmeklēja visu pagrabu, bet neko neatrada. Pagrabā nebija nevienas izejas, nevienu citu logu un durvju kā tikai tās, kuras mēs visu šo laiku bijām vērojušas. Lai arī kas tur lejā būtu bijis, tas būtu varējis iznākt ārā tikai pa galveno izeju no pagraba. Kad policisti aizbrauca, mana mamma beidzot atklāja, ko viņa redzēja tur lejā. Viņa ierunājās, pieklusinot savu balsi. Viņa teica, ka, kad viņa sāka mainīt spuldzīti, viņa sajutusi to briesmīgo smaku, ko mēs bijām viņai aprakstījušas. Tad arī viņa sāka dzirdēt to skrapstoņu. Viņa apspīdināja pagrabu ar lukturīti un ieraudzīja kaut ko sēžam pie veļasmašīnas. Tas bija vīrietis, kas sēdēja uz visām četrām. Viņa drēbes bija saplīsušas, mati bija savēlušies un pēc sejas tas neizskatījās līdzīgs cilvēkam. Tā vaibsti bija savilkti naidā. Tajā brīdī tas paskatījās uz manu mammu, tā acīs atspoguļojās lukturīša gaisma. Tad tas aizrāpoja prom un pazuda sienā. Kad mana mamma redzēja to pazūdam sienā, viņa nometa lukturīti un skrēja pie mums. Pēc šī notikuma neviens no mums vairs neuzdrošinājās iet uz pagrabu. Mēs aizbultējām tā durvis. Katru nakti mēs visi kopā gulējām vecāku istabā un arī tajā aizslēdzām durvis ciet. Mūsu brīvdienas šajā vietā beidzās mazliet ātrāk un tad mēs vienkārši aizbraucām mājās.