Sveiki,spocēni! Izlēmu BEIDZOT ielikt rakstu,..Bija tāds kā..Kauns :D..Lūgums tik ļoti nepieseties,jo novedīsiet mani līdz tam,ka izdzēsīšos..
Tātad..Baudam! 
Kad Annija ieradās pie Kristiāna,viņa bija diezgan nobijusies,zinot,ko viņi visi-Artūrs,Annija,Elizabete,Keita un Kristiāns darīs..Visi apsēdās Kristiāna dzīvojamās istabas lielajā,bēšajā dīvānā un mēģināja nomierināties.Ārā bija apmācies,lija lietus.Lāses,kas sitās pret palodzi,traucēja šo,kā Annijai likās,svētlaimīgo klusumu.
-Mēs beidzot sāksim?-jautāja Artūrs,kurš dīdijās nepacietībā.-Pagaidi vēl mirklīti,-aizvērtām acīm nodūdoja Elizabete.-Bet tā vien šķiet,ka gaidam mūžību..Es gribu sākt! Kurš ir par?-puisis norūca.-Es..esmu par,-klusi paziņoja Keita.-Kristiān?-klusiņām norūca Annija.-Okey,-pateica Kristiāns.-Tikai paņemšu vēl mammas lūpukrāsu.Jūs zinat,kur ir mana vannasistaba,mēs tur spoguli pielikām pie sienas,ejiet tur.-Kristiāns,ejot uz mammas un tēta guļamistabu,novilka.-Okey,tad..Dodamies!-šo mierīgo mirkli izbojāja Artūrs.Nu jau neviens nezināja,vai palikt,vai iet mājās.Izskatijās,ka meitenes noteikti ir satrauktas.Pēc 15 minūtēm Kristiāns ieradās pie pārējiem.-Nezināju,ka mamma savu lūpukrāsu slēpj no pasaules.-nomurmināja zēns.Viņi izslēdza gaismas visā mājā.Ārā sāka krēslot,taču to pamanīt diži nevarēja-debesis bija apmākušās.Kristiāns un Keita aizdedzināja divas svecītes,kuras bija atraduši virtuvē,skapītī.Uz lielā spoguļa Artūrs uzvilka trepītes.-Pīķa Dāma,parādies! Pīķa Dāma,parādies! Pīķa Dāma,parādies!-visi reizē sauca.Un tad tas notika.Uz spoguļa iemirdzējās divas uguntiņas,un pa uzzīmētajām trepēm lejā skrēja mazs,melns kvadrātiņš.Tā kā Kristiāna vannasistaba bija diezgan maza,bērniem nebija iespēju,kur atkāpties.Elizabete ievilka dziļu elpu,viņa bija pārbijusies.Ieslēgt gaismu? Nē! Tikai ne interesantākajā mirklī! Un fiziski viņi to nevarēja,lai kā gribētos.Kvadrātiņš turpināja savu ieprogrammēto ceļu lejup pa trepītēm,taču ar katru tā soli,tas palika aizvien lielāks un lielāks.Apkārt bija jūtams aukstums.Sveču liesmas sāka šaudīties.Annija paņēma šampūna pudeli,lai sistu.Jā,izklausās jau smieklīgi,bet tomēr..Un tad Viņa parādijās.Atskanēja tik necilvēcisks brēciens,ka saplīsa spogulis.Atskanēja durvju klikšķis no ārpuses.Viņa tās aizslēdza.Elizabete nometās uz grīdas un līda uz vēdera līdz durvīm,varbūt viņu šajā zvērīgajā tumsā un skaņās,kas līdzinājās tūkstošiem sirēnu,meiteni nepamanīs un nedzirdēs..Un Elizabete tika līdz durvīm,bet bija par vēlu.Pīķa dāma viņai kautko darīja,neviens to īsti tumsā protams neredzēja,bet visi dzirdēja,ka Elizabetes kaklā burbuļo kautkas.Tās bija asinis.Pārējos ieplūda adrenalīns un spēks,kādus agrāk neviens nebija jutis.Visi reizē triecās uz durvju pusi un kopā ar baltajām vannasistabas durvīm viņi lidoja prom no šīs telpas.Četrotne slīdēja lejā pa trepēm,kas veda lejā uz dzīvojamo istabu.Nokāpuši no durvīm,ko izmantoja par `ragavām` ,visi metās bēgt.Annija vienīgā palika.Kautkas cilvēcīgs viņā lika iet,un ja var,palīdzēt Elizabetei.Viņa protams zināja,ar ko var beigties šī `palīdzēšana`,taču sirdsapziņa lika.-Ja nu viņa IR dzīva? Ja es neaiziešu un nepaskatīšos,tad viņa,iespējams,mirs..-Annija atcerējās,cik ļoti viņai ir palīdzējusi Elizabete,tapēc saņēmās,un devās augšup..Un augšup..Likās,ka trepes ir bezgalīgas.Tad pēkšņi,viņa jau stāv pie Elizabetes.Annijai ir pilnīgi vienalga,kā viņa te nokļuva,tagad galvenais ir pārbaudīt,vai Elizabete elpo.Meitene nežēlīgā ātrumā izvilka no telpas Elizabeti,aizskrēja uz Kristiāna mammas istabu,saplēsa kādu no viņa mammas daudzajām blūzītēm un skrēja atpakaļ pie draudzenes,kura pašlaik mirst.Ieraudzījusi vienīgi asins pleķi vietā,kur bija jāguļ Elizabetei,viņa gandrīz sāka raudāt.Tad viņai pieleca,ka nevajadzēja nākt,un spēlēt šo dumjo `spēli`.Tagad viņa saprata,ka arī viņai pienāks gals,ja tūliņ pat netiks ārā.Skrienot lejā pa trepēm viņa paklupa.Ceļoties augšā viņa saprata,ka rāpus ir vienīgais veids,kā tikt ārā,jo viņas kāja bija izmežģīta.Rāpojot uz ārpusi viņa redzēja mētājamies Elizabeti.Pakārtu Elizabeti.-Ak,Elizabet,kā es tevi nenosargāju...-meitene nočukstēja,un laida asarām vaļu.Viņa vairs netika ne uz priekšu,ne atpakaļ.Annija palika guļam un raudāja.Tad viņa ieraudzīja,ka pa durvīm ienāk Viņa.Melnā Dāma lēnām tuvojās Annijai,rokās turot asu spoguļa lausku.Tās nagi bija pretīgi gari un pelēki.-Gļēvuļi jūs! Jūs aizmukāt un netaisaties nākt atpakaļ!-Annija nodomāja.Un tas bija pēdējais,ko šī meitene..Nodomāja.
