Kad sociālā darbiniece Andrea pirmo reizi ieradās viņai norādītajā adresē, viņa bija šokā. Māja bija nolaista un uz lieveņa sēdēja maza, aptuveni 6 gadus veca, kārna meitenīte ar rudiem matiem, noplīsušā, netīrā kleitiņā un uz mazās ķermeņa bija acīmredzamas brūces un zilumi.
Viņa uzkāpa pa lieveņa pakāpieniem un pieklauvēja. Durvis atvēra noplukusi, kārna sieviete, kura rupji jautāja, ko šī gribot. Andrea teica, ka ieradusies sakarā ar meitenīti, mazo Lūsiju un ir acīmredzams, ka viņa tiek slikti aprūpēta un pret viņu iztruas vardarbīgi. ''Savāciet tad to skuķi un lai mēs to vairs šeit neredzētu!''
Mazā visu uzmanīgi klausījās un ar izbiedēta šuneļa acīm vēroja sarunu. Andrea piegāja viņai klāt un sacīja, ka nu viss būs kārtībā un Lūsija brauks viņai līdzi uz drošu un tīru vietu.
Vispirms Andrea piezvanīja sociālā dienesta priekšniekam un noskaidroja, ko darīt vispirms, kad viss bija skaidrs, tad viņa iesēdināja mazo savā mašīnā un uzcienāja ar līdzpaņemtajiem cepumiem, kurus reizēm pati uzlika uz kārā zoba. Mazā grauza cepumus pavisam lēnām, it kā tie būtu viņas vienīgie dārgumi un viņa nezinātu, kad dabūs vēl.
Vispirms viņas devās uz slimnīcu, lai pārbaudītu meitenītes stāvokli un sniegtu palīdzību, ja nepieciešams. Lūsijai lika novilkt apģērbu un āsiņa ar sūkli viņu maigi nomazgāja, jo viss bērna ķermenītis bija klāts ar brūcēm, zilumiem un pat apdegumiem. Kad atnāca ārsts, viņš pārbaudīja ievainojumus un sāka aizpildīt atskaiti par uz meitenes ķermeņa redzamajiem bojājumiem. Viņš izdarīja secinājumus, ka bērnam uzbrukts regulāri, vismaz 5 reizes, to varot noteikt pēc zilumu krāsas un ievainojumu sadzīšanas pakāpes. Uz meitenītes plaukstas bija čulgas, it kā rociņa tiktu turēta virs liesmas, ārsts tās ar skalpeli pārgrieza, izspieda strutas, nozieda rociņu ar apdegumu krēmu un apsaitēja. Mazajai vajadzēja arī vairākas šuves uz svaigākajiem ievainojumiem un tika lietots vēl vairāk apdeguma krēma un saitējamie materiāli. Ārsts ielika meitenītei katetru un tieca, ka viņu var vest uz sociālo namu, ja katru dienu sociālās mājas māsiņa ieliks viņai sistēmā 300ml fizioloģiskā šķīduma, lai izvairītos no asins saindēšanās, kā arī Lūsijai nepieciešama daudz laba ēdiena, sevišķi gaļa un citas olbaltumvielas, lai paātrinātu dzīšanu.
Kad Lūsiju aizveda uz sociālo namu, viņa ātri atkopās un pieņēmās svarā, kas atbilda viņas vecumam, kad vairs nebija nepieciešams fizioloģiskais šķidums, viņai izņēma katetru un viņa sāka kontaktēties ar citiem bērniem. Šajā vietā nonāca visi negribētie un ielas bērni. Lūsija baidījās no cilvēkiem un psihoterapeite centās viņai palīdzēt, bet citu bērnu uzbrukumi turpinājās. Tie iedzina meiteni stūrī, lamāja un apspļaudīja. Sevišķi izcēlās 5 zēni, kuri šeit bija nonākuši no jauniešu labošanas iestādes.
Ar laiku ar viņiem sāka notikt neparastas lietas, viens no viņiem sāka atvemt adatas, putnu spalvas un sāļas putas vismaz trīs reizes dienā, pēc dažām dienām, otrs bija uzlicis maisiņu uz dūmu detektora istabiņā un smēķējis un diemžēl darījis to arī gultā. viņš aizmiga ar gailošu cigareti un sadega dzīvs, izdega visa istabiņa. Trešais zēns pakārās, jo viņam visur sekojot melna ēna ar izkapti un dzelksni, ar kuru tā durot viņa ķermenī, apsolot elles mocības. Pirmais zēns drīz mira no nezināma cēloņa, līdz sekcijā atklājās, ka viņa kuņģis ir pilns ar matiem. Lūsija smaidīja un likās esam aizvien labākā garastāvoklī. Kad ceturtais no zēniem, centās viņai uzbrukt atkal, Lūsija pacēla roku un no tās izšāvās liesmas, kas trāpīja puikam tieši sejā. viņu aizgādāja uz slimnīcu, bet apdegumi bija pārāk spēcīgi un viņa seja bija izkususi, tāpēc viņš pat nevarēja pateikt, kas ar viņu notika. Pēc divām dienām, viņš slimnīcā mira. Dzīvs bija palicis tikai viens no ļaundariem, viņš jau bija sapratis, ka tas viss ir Lūsijas dēļ, ka viņa viņiem atriebjas. Viņš izvairījās no meitenes, cik vien iespējams, viņš gandrīz visu laiku uzturējās savā istabiņā, protams, aizslēdzot to no iekšpuses. Kādu nakti, kad zēns bija cieši iemidzis, durvis noklikšķēja, viņš piecēlās sēdus. Ināca Lūsija, viņas parasti zaļās acis tagad kvēloja koši sarkanas. viņa sacīja: ''Tu zini, kas ir elle, vai ne? Es savus vecākus novedu līdz tam, jo tie mani nemīlēja, tu arī mani nemīli, tāpēc tu dosies savā pēdējajā ceļojumā, ceru, ka tev tur lejā patiks,'' viņa smīnot noteica un pacēla rādītājpirkstu, no tā izšāvās violeta liesma un zēns nokrita miris savā gultā. durvis atkal aizvērās un noklikšķēja slēdzene. Piektā zēna nāves cēloni tā arī neviens nevarēja noteikt, bet Lūsija beidzot jutās labi, jo nu citi bērni baidījās no viņas..........
Pelnīts pluss