Zinātnieki aprēķinājuši, ka ceturto daļu savas dzīves mēs pavadām miegā un sešus gadus sapņojam, turklāt pamostoties lielāko daļu no sapņotā vairs neatceramies. Kur gan mēs atrodamies visu šo neapzināto laiku un kādēļ mums nepieciešami sapņi?
Sapņi. Dievu vēstījums, transcendentāls lidojums vai smadzeņu impulsi?9
118
0
Kurš ir tauriņš?
Noslēpumainā sapņu pasaule nodarbinājusi filosofus kopš Senās Ķīnas un Senās Grieķijas laikiem. Daoisma pamatlicējs Džuandzi tā arī neguva skaidrību: vai viņš ir Džuandzi, kurš sapņo, ka ir taurenis, vai varbūt tomēr taurenītis, kurš patiesībā sapņo, ka ir Džuandzi. Lai nojauktu šo duālistisko dilemmu, viņš nolēma pret realitāti izturēties kā pret sapni, bet pret sapni – tikpat nopietni kā pret reālo pasauli.
Ēģiptes faraoni sapņus uztvēra vēl nopietnāk, uzskatot, ka ar to starpniecību ar viņiem sazinās pats saules dievs Ra. Dažādās pasaules reliģijās valda priekšstats, ka dvēsele miega laikā pamet fizisko ķermeni un saskaras ar citām pasaulēm. Ezoteriskās mācības uzskata, ka miega laikā astrālais ķermenis pamet fizisko un ceļo pa astrālo pasauli. Atgriežoties ikdienas apziņas stāvoklī, ceļotājs nesaglabā par redzēto skaidras atmiņas.
Senajā Grieķijā sapņus uzskatīja par dievu vēstījumiem. Tolaik populāra bija inkubācijas vai daudznozīmīgu sapņu izsaukšanas prakse, iemiegot svētā vietā. Aristotelis uzskatīja, ka miegs ir starpposms starp dzīvi un nāvi. Savukārt Platons bija piezemētāks, nezin kādēļ būdams pārliecināts, ka sapņi ir fizioloģiskas izcelsmes fenomens un tos ģenerē aknas. Arī Jauno laiku filosofi turpināja prātot par šo nenotveramo realitāti. Piemēram, vācu filosofam Šopenhaueram ir daudz sarežģītu prātojumu un jauku aforismu par miegu un nomodu.
Viņš rakstījis, ka dzīve un sapņi ir vienas grāmatas lappuses un lasīt tās pēc kārtas nozīmē – dzīvot, bet šķirstīt, kā pagadās, – sapņot.”
Nolaupītais miegs
Aptuveni 2000 gadus pēc dižajiem grieķu filosofiem pie miega izpētes ķērās zinātne, uzskatot, ka viss ir izskaidrojams, arī miegs. Taču šis izpētes objekts izrādījās gana cietais rieksts pat viszinātniskākajiem prātiem. Ilgu laiku valdīja miermīlīgs uzskats, ka miegs ir vienkārši atpūtas programma pārslogotajai smadzeņu mašīnai, kas to pasargā no priekšlaicīgas nolietošanās, un miega laikā atpūšas dienas laikā nogurdinātie muskuļi un kauli. Taču šī vienkāršā teorija nebija tik viegli samierināma ar faktiem. 20. gadsimta sākumā tapa zināms, ka miega laikā cilvēka smadzeņu metabolisms ir vien par 10–15% zemāks nekā vieglas snaudas laikā, bet nogurušie muskuļi var atpūsties arī miera stāvoklī. Radās jauni jautājumi, piemēram, – kādēļ gan organismam trešā daļa savas dzīves jāpavada miegā, ja patiesībā nav nekādas acīmredzamas nepieciešamības to darīt?
Lai noskaidrotu, kādēļ nepieciešams miegs, vispirms bija jāsaprot, kas notiek ar cilvēku, ja viņam to liedz. Pirmo šādu eksperimentu neviļus veikusi franču tiesa, tiesājot kādu ķīnieti, kuru apsūdzēja par sievas nogalināšanu. Tiesas spriedums bija neparasts: slepkavam neļaut gulēt! Ķīnieti diennaktīm uzraudzīja trīs apsargi, kas periodiski cits citu nomainīja. Viņu uzdevums bija modināt ķīnieti, tiklīdz viņš aizver acis. Pēc desmit dienām slepkava bija pārvērties par stūrī iedzītu zvēriņu, kurš izmisīgi lūdzās, lai viņam piespriež nāvessodu, nodīrā ādu, nošauj, pakar vai noindē – dara jebko, tikai lai izbeidz šīs necilvēcīgās mokas! Šis gadījums pat minēts kādā 1859. gadā iznākušā medicīnas žurnālā.
Masu eksperimenti jau zinātniski medicīniskos nolūkos sākās 19. gadsimta 60. gados. Noskaidrojās, ka piektajā bezmiega diennaktī cilvēkam pasliktinās redze un dzirde, var sākties halucinācijas, traucēta kustību koordinācija, kliedējas uzmanība, viņš nespēj veikt mērķtiecīgu darbu. Eksperimenta laikā, neskatoties uz bagātīgo ēdināšanu, vairums tā dalībnieku bija zaudējuši svaru. Astotajā dienā jau gandrīz visi novērojamie atteicās turpināt eksperimentu, tikai trīs drosmīgie paziņoja, ka varētu negulēt arī turpmāk, ja vien viņiem vairāk samaksās… Taču zinātnieki atteicās no vilinošā piedāvājuma, jo paši atradās uz spēku izsīkuma robežas. Interesanti, ka normāla miega atjaunošanai pēc šīs pieredzes visiem eksperimenta dalībniekiem bija nepieciešamas vien pāris diennaktis.
Taču eksperimentus turpināja veikt ar dzīvniekiem. 19. gadsimta beigās krievu zinātnieki veica eksperimentus ar suņiem. Dzīvnieciņi, kuriem liedza miegu, visi pēc divām trim nedēļām nobeidzās. Turklāt nekādus acīmredzamus fizioloģiskus nāves iemeslus atklāt neizdevās – visas orgānu un audu sistēmas izskatījās pilnīgi normālas. Vēlāk līdzīgiem eksperimentiem pakļāva arī citus dzīvniekus, bet – viss beidzās tikpat bēdīgi un neizskaidrojami. Kā rezumējis Ralfs Grīnspens – pat mušas un tarakāni mirst, ja tiem neļauj atpūsties.
Smadzeņu viļņi
20. gadsimtā noskaidrojās, ka nepieciešamību pēc miega nosaka nervu sistēmas augstākā instance – galvas smadzeņu lielo pusložu garoza, kas kontrolē visus mūsu organisma procesus. Tā kā smadzeņu garozas šūnas ātri nogurst, lai pasargātu organismu no spēku izsīkuma un šūnu noārdīšanās procesa, kā pašaizsardzības programma iedarbinās bremzēšanas mehānisms – nervu process, kas uz laiku apstādina to darbību. Kad šis process apņem visu lielo pusložu garozu, rodas miega stāvoklis.
1952. gadā Čikāgas universitātes students Jūdžins Aserinskis, pētot miega ainu zīdaiņiem, veica svarīgu atklājumu. Viņš novēroja, ka acu kustību periodi un citas organisma aktivitātes izpausmes regulāri nomaina nosacīti mierīga miega periodi. Secīgi atkārtojošos ātro acu kustību periodus viņš fiksēja ar elektrodu palīdzību, piestiprinot tos pie novērojamo acīm. Ātro acu kustību periodi atbilda virspusējā miega stadijai. Kad subjektus (šajā pētījumā – pieaugušie) pamodināja pēc ātro acu kustību perioda, viņi parasti vēstīja par ļoti spilgtiem sapņiem, savukārt pēc atmodināšanas no citām miega fāzēm viņi stāstīja, ka redzējuši sapņus tikai vienā gadījumā no pieciem. Tādējādi zinātnieki atklāja, ka miegs veido savdabīgus viļņus.
Miega laikā katrs nākamais ātro acu kustību periods ir garāks nekā iepriekšējais. Ja pirmais ātro acu kustību periods ilgst 5–15 minūtes, tad nākamais jau aizņem 30–40 minūtes. Savukārt intervāli starp ātro acu kustību periodiem kļūst īsāki – no 90 minūtēm, kas raksturīgi nakts sākuma posmā, līdz 20–30 minūtēm vēlā rītā. Tādēļ arī rīta puses sapņus atcerēties ir vieglāk. 7–8 stundu nakts miega laikā smadzenes vairākas reizes ieslīgst dziļā miega stadijā, katra no kurām ilgst 30–90 minūtes, bet 10–15 minūšu intervālus starp tām dēvē par ātrā miega fāzēm. Nakts otrā pusē, ja cilvēku nesatrauc, lēnā miega darbība pamazinās, bet ātrā miega fāžu daudzums palielinās. Sapņus šajā laikā pavada elektrisko impulsu uzplaiksnījumi.
Tādējādi “lēnais miegs” ir parasts normāls miegs, “ātrais miegs” – miegs ar sapņiem. Miegs sākas ar lēnās fāzes miegu. Tas parasti dalās četrās stadijās, un katrā no tām ar cilvēka organismu notiek dažādas izmaiņas. Pirmajā lēnā miega stadijā jūtams “aizpeldēšanas” efekts. Fiziski šis process izpaužas ar lēnu acu kustību un muskuļu aktivitātes samazināšanos. Otro stadiju ievada virspusējs miegs, un tā aizņem vairāk nekā pusi no visa miega ilguma. Tās laikā pazeminās ķermeņa temperatūra un palēninās sirdsdarbība. Trešā un ceturtā stadija – galvenās fiziskās atpūtas stadijas. Ja cilvēkam iztrūkst dziļā miega fāzes, viņš jūtas noguris un salauzts. Fizioloģiskajā līmenī šajās stadijās pastiprināti izstrādājas augšanas hormons un muskuļiem pieplūst asinis. Pēc visām šīm stadijām iestājas ātrā miega fāze – vienīgā, kurā cilvēks redz sapņus.
Cilvēka miegs sastāv no lēnā un ātrā miega fāzēm. Katrs ātrā un lēnā miega pāris veido ciklu, kura kopīgais ilgums ir 90 minūtes. Normāls miegs sastāv no pieciem līdz sešiem tādiem cikliem. Cilvēks jūtas labāk izgulējies, ja pamostas tāda cikla beigās. Zinātnieki veikuši interesantu eksperimentu: pētāmajiem atļāva gulēt nepieciešamās astoņas stundas, taču modināja katra sapņa sākuma fāzē. Pēc trim dienām visiem eksperimenta dalībniekiem bez izņēmuma novēroja uzmanības koncentrēšanas traucējumus, halucinācijas, neizskaidrojamu aizkaitinājumu un pirmās psihozes pazīmes. Kad dalībniekiem beidzot ļāva redzēt sapņus, zinātnieki pievērsa uzmanību tam, ka smadzenes kompensē iepriekšējo dienu sapņu iztrūkumu, atrodoties daudz ilgstošākā ātrā miega fāzes režīmā nekā parasti.
Sapņu atslēga
Miega stāvoklis ir visnoslēpumainākais mūsu organisma process, ko zinātnieki līdz pat šai dienai nespēj izskaidrot. Cilvēka smadzenes strādā gan nomoda, gan miega laikā. Sapnī cilvēks atpūšas, atjauno spēkus un, paralēli tam visam, vēl redz sapņus. Zinātnieki nevar izskaidrot, kādēļ cilvēks redz sapņus un kā tie ietekmē organismu. Daži uzskata, ka ātrais miegs un sapņi smadzenēm vajadzīgi tādēļ, lai iegūto informāciju sakārtotu un uzglabātu atmiņā. Izpētīts, ka miegā esoša cilvēka smadzenes nosūta un uztver nervu impulsus septiņreiz ātrāk nekā nomodā esoša cilvēka smadzenes. Zinātnieki pieņem, ka tādā veidā smadzenes konvertē informācijas fragmentus uz ilglaicīgo atmiņu.
Izņemot īpaši retus gadījumus, visi cilvēki redz sapņus. Tomēr daudzi apgalvo, ka tos nespēj atcerēties. Patiešām, piecas minūtes pēc pamošanās mēs vairs neatceramies pat pusi savu sapņu, bet jau pēc desmit minūtēm spējam atsaukt atmiņā 10% no sapnī redzētā. Vairums no mums redz sapni vismaz reizi 90 minūtes, visgarākie – 30–45 minūtes – rādās rīta pusē. Daži cilvēki nespēj atcerēties sapņus, jo notikumu fiksācijas process atmiņā miega laikā atslēdzas. Tiem, kuri apgalvo, ka neredz sapņus, šī blokāde ir apjomīgāka nekā pārējiem. Vēl sapņus grūti atcerēties tādēļ, ka tie ir gluži vienkārši neloģiski, haotiski un nesakarīgi, un šādu informatīvo materiālu mūsu atmiņa atsakās pieņemt. Mūsu zemapziņa izmanto zīmju un simbolu valodu, tādēļ nav vērts uztvert katru sapni, pat ar visloģiskāko un bagātāko sižetu, burtiski. Zemapziņa sūta mums signālus, nevis viennozīmīgus tēlus. Pastāv dažas tipiskas sapņu grupas, ko redz visi bez izņēmuma: situācijas skolā vai darba vietā, centieni izglābties no vajāšanas, krišana no augstuma, cilvēka nāve, zobu izkrišana, lidojums, izkrišana eksāmenos, avārijas un tamlīdzīgi.
19. gadsimta beigās pie sapņu skaidrošanas ķērās psihoanalītiķi. 1900. gadā iznāca Zigmunda Freida darbs “Sapņu skaidrošana”. Pirmajos divos gados pēc tā iznākšanas pārdeva vien 415 eksemplārus, taču vēlāk tas kļuva par pareģu rokasgrāmatu. Psihoanalīzes pamatlicējs sapņus skaidroja galvenokārt ar apspiesto seksualitāti, uzskatīdams, ka ar sapņu tēliem zemapziņa mums vēstī par apspiestajām seksuālajām dziņām un bailēm. Freida sekotāji seksuālo vienvirzienu pakāpeniski paplašināja arī ar citiem skaidrojumiem un Freida iedibinātā un viņa sekotāju paplašinātā psihoanalītiskā pieeja sapņiem ir populāra arī mūsdienās. Daudziem tā palīdz saprast sapņu psiholoģisko nozīmi, gūt skaidrību par savu iekšējo pasauli, apzināties savus kompleksus un bailes. Arī mistiskus sapņus Freids skaidroja ar tām pašām bailēm un nerealizētajām vēlmēm. Katra psiholoģiskā teorija tiecās skaidrot sapņus saskaņā ar savām koncepcijām. Piemēram, lidojumi sapnī var izpaust gan mūsu cerības, gan bailes. Freids to skaidroja ar seksuālo vēlmi, individuālās psiholoģijas pamatlicējs Alfrēds Adlers uzskatīja, ka cilvēks grib būt pārāks par citiem, savukārt analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Gustavs Jungs – ar vēlmi izrauties no sabiedrības uzspiestajiem ierobežojumiem.
Transcendentālais lidojums
20. gadsimta krievu teologs Pāvels Florenskis pret sapņiem izturējās ar daudz lielāku bijību, uzskatot tos par tiltu starp realitātēm. Viņaprāt, sapnī dvēsele piedzīvo citu realitāti un pat “visrupjākajiem” no mums sniedz nojautu, ka ir arī kāda cita realitāte, cita dzīve, ne tikai redzamo materiālo lietu realitāte. Un abas mūsu dzīves puses ir vienlīdz svarīgas. Sapnī piedzīvotais ir kas vairāk par blāvu mūsu realitātes atspulgu. Sapņu realitātei piemīt pašai sava vērtība. Daudziem mistiķiem svarīgākie pārdzīvojumi saistīti tieši ar sapņiem, pretstatā kuriem mūsu realitāte atkāpjas. Sapņošana ir pāreja no vienas sfēras otrā, bet sapnis ir simbols. Viss zīmīgais lielākoties mēdz atklāties vai nu caur sapni, vai kādā smalkā nomoda–sapņa stāvoklī.
Taču ne katrs sapnis kļūst par tiltu uz citu realitāti. Svarīgs kāds īpašs miega stāvoklis, kas ierosina pāreju. Florenskis šo stāvokli nosauca par “smalko” sapni. Vakara sapņi ir vairāk piezemēti, tiem piemīt psihofizioloģiska nozīme, kā tā izpausme, kas sakrājies dvēselē no dienā piedzīvotā. Savukārt rīta puses sapņojumi ir vairāk mistiskas dabas, jo dvēsele, piepildīta ar nakts apziņu un pieredzi, ir vairāk attīrīta no visa empīriskā. Iemiegot mēs itin kā pārgremojam aizvadītās dienas iespaidus, sakārtojam emocijas, atbrīvojamies no aizvainojumiem un sāpēm. Miega vidū dvēsele lidinās vieglos citas realitātes vējos, sapņu gandrīz nav. Tad pakāpeniski sapņu atkal kļūst vairāk, taču to raksturs ir gluži citāds. Tie ir viegli, skaisti, ietver pabeigtus un ietilpīgus tēlus. Tādos brīžos dvēsele atpūšas. Tie vairs neesot sapņi, bet transfiziskie ceļojumi.
Pilnībā citu sapņu realitāti pavēra amerikāņu rakstnieks un antropologs Karloss Kastaņeda, kurš savās grāmatās atklāja, ka realitātei nav robežu un tas, ko mēs redzam ikdienā un uzskatām par vienīgo reālo pasauli, patiesībā ir vislielākais acu apmāns. Saskaņā ar seno indiāņu mācību, ko viņš apguva pie sava skolotāja dona Huana, sapņi ir vārti uz citu pasauli. Tāpat domājuši ne tikai tolteki, bet vairums seno aborigēnu tautu. Lai iekļūtu sapņa realitātē, Kastaņedas skolotājs teica, ka sākumā nepieciešams sevi apzināties sapnī. Lai to izdarītu, sapnī ir “jāaizķeras” aiz kāda priekšmeta – “jāsatver” tas savā apziņā. Karlosam dons Huans ieteica sapnī atrast savas rokas, un šai praksei viņam bija nepieciešams ilgs laiks, līdz visbeidzot viņam tas tomēr izdevies. Kad Karloss šķērsoja šo robežu, viņš nokļuva neorganisko būtņu pasaulē. Šajā pasaulē tolteki atraduši savus sabiedrotos – būtnes, kas piekrita atbalstīt viņus ar savas enerģijas palīdzību.
Neorganisko būtņu pasaule tik ļoti apbūra Kastaņedu, ka viņš kļuva no tās atkarīgs un nevarēja vien sagaidīt nakti, lai dotos savos nakts ceļojumos. Viņš pastāvīgi dzirdēja kādas neorganiskas būtnes balsi, kuru nosauca par sapņu emisāru. Emisārs viņam daudz ko stāstīja, bet reizēm vienkārši smējās un jokoja. Vēl viņš sastapās ar “izlūkiem” – cita veida neorganiskām būtnēm, kas palīdzēja viņam nokļūt vajadzīgajā vietā sapnī.
Tev patiks šie raksti
sitais moments bija labs
