Tātad nolēmu uzrakstīt mazu spoku stāstiņu vairākās daļas, jo redzu, ka spokiem ne īpaši patīk lasīt garus tekstus. Šī ir otrā daļa un ceru, ka jums patiks. Jauku naksniņu :)
Abbija pārvilka roku pār savu pieri un centās elpot lēnām. Ārpusē viņa varēja dzirdēr āmura skaņas - viņas māsa Lindseja, acīmredzot, bija sākusi darbu pie sava namiņa kokā. Viņa dzirdēja arī putnu svilpienus un garāmbraucošo mašīnu retos švīkstus. Pēc dažām sekundēm viņa atvēra savas acis.
Uz grīdas no jumta cauri spīdēja saulesgaisma un tajā dejoja putekļi. Viena vienīga blāva spuldzīe karājās no jumta un tās garā ķēde bija Abbijai sasniedzama. Viņa to parāva un vāja gaisma piepildīja telpas viduci, atstājot tās tālākos stūrus ēnās.
Karstums, pieblīvētība, domas par zirnekļiem - jebkas no tā būtu licis Abbijai bēgt neaskatoties, bet kaut kas viņu šeit gaidīja, viņa spēja to sajust, tā klātbūtne bija skaidra šajās bezgaisa ēnās.
Ar neparastu steigu, Abbija sāka rakņātiespa vecajiem un putekļainajiem krāmiem. Viņa rakās brūkošu un mitru kartona kastu kaudzēs, pa piebāztiem papīra maisiņiem un sarullētiem paklājiem. Viņai BIJA jāatrod tas, kas viņu šeit gaidīja par katru cenu. Viņa meklēja stundu, praktiski, līdz viņas rokas bija melnas no senajiem netīrumiem un viņas drēbes bija klātas ar putekļiem.
Beidzot, viņa atrada to, ko bija meklējusi.
Tajā brīdī, kad viņa izvilka to no tik veca paīra maisiņa, ka tas viņas pirkstos sabruka tik tikko, kad Abbija bija tam pieskārusies, tad viņa zināja, ka tas ir TAS. Viņas rokās bija taisnstūra veida koka kastīte, klāta ar biezu putekļu kārtu, gluži kā viss cits šeit. Tā bija glīta kastīte, vismaz tā varētu tāda būt, ja vien gludais koks un misiņa aizdare tiktu kārtīgi nopulēti. Abbija juta enerģiju caur plāno kastītes koku savās rokās. Tās trīcēja, kad viņa pacīnījās ar aizdari un beidzot pacēla aizdares plāksnīti.
Kastītē bija lelle.
Tā bija guldīta baltā satīnā, kas bija nodzeltējis no vecuma, lelle gulēja, ka mazs miris bērns. Tās spīdīgie melnie mati bija sakārtoti augstu uz viņas galvas un viņas apģērbs bija šūts no gaiši violeta satīna, kas izskatījās tā it kā kāda sieviete to būtu valkājusi kā kleitu vairāk kā pirms simt gadiem. Svārki bija gari un kupli, viduklis bija šaurs, augstā apakakle un garās piedurknes bija apdarinātas ar mežģīnēm.
Vai taisīt arī 3. daļu?
