Es būšu tik jauka un izstāstīšu ''vakara pasaciņu'', kas varētu jūs novest pie interesantiem sapņiem vai paranojas, dzirdot, kā mājā čīkst trepes, vai kaimiņš piedzēries smagiem soļiem dodas mājup. Un it sevišķi, ja sajauc durvis un cenšas ielauzties pie jums!
Vīrietis izgāja ārā pastaigā īsi pirms saullēkta. Viņš gāja pa šauru smilšu strēli blakus stāvai klintij. Tā bija skaista vieta pastaigai, izņemot atkritumus, kas mētājās apkārt. Autobraucēji no ceļa virs klints nometa visu, kas vien tiem traucēja, sākot ar taukainiem ātrās ēdināšanas pārpalikumiem un beidzot ar salauztiem pludmales atpūtas krēsliem. Vīrietis tos ignorēja, bet kaut kas piesaistīja viņa uzmanību - tas bija paslēpts starp diviem lieliem akmeņiem. Tas atšķīrās no visiem citiem mēsliem, kas tika izmesti šeit un, līdz ar to tas piesaitīja viņa uzmanību un viņš kļuva ziņkārīgs, viņš piegāja tam klāt un izvilka to laukā. Uz tā bija redzami nelieli skrāpējumi un apakšpusē bija liela plaisa. Tomēr šis priekšmets bija izturējis smago kritienu no augstās klints virsotnes, kas, savā ziņā, bija brīnums. Viņš centās atvērt lādītes aizdari, bet tā bija stingri slēgta un viņa pirksti ija nosaluši. Viņš apsēdās uz plakanas klints un uzpūta uz saviem pirkstiem. Kad viņa pirksti nedaudz sasila, viņš mēģināja vēlreiz...
Pirms trim mēnešiem, dažus kilometrus no klinšu ceļa, 16 gadus vecā Abbija Rodžera kopā ar savu ģimeni ievācās savā jaunajā mājā. Patieībā māja nemaz nebija jauna. Abbijas mamma Danna domāja, ka tā noteikti celta ap 1870. gadu. Kaut gan, acīmredzot, tā bijusi vairākas reizes atjaunota.
''Tā izskatās sena,'' Lindseja nomurmināja. Abbijas māsai bija desmit gadu un pēc viņas domām jebkas vecs bija pretīgs - tas bija viņas mīļākais apzīmējums lietām, kuras viņai nepatika. ''Es vēl joprojām vēlos kaut mēs būtu ievākušās tajās rindu mājās, peldbaseins vien būtu ko vērts!''
''Un rindu māja bija fantastiski dārga,'' Danna piezīmēja. Viņa pārcēla kartona kasti uz mazā lieveņa un atglauda savus matus no pieres un acīm.
''Rindu mājai nebija arī nekādu koku,'' bilda Abbija. ''Šeit pagalma pusē aug milzīgs koks, redzi, Lindsej? Varbūt tu tur varētu uzbūvēt koka namiņu?''
Lindseja saviebās.
''Tā ir laba ideja,'' Danna ieteicās. Viņa atslēdza durvis un tās atvēra. ''Šeit izskatās lieliski, vai ne? Mūsu pirmā nakts jaunajā mājā"
Abija nebija sajūsmā par pārvākšanos, bet viņa tur neko nevarēja padarīt. Kopš vecāku šķiršanās pirms 4 gadiem, samaksāt par vecās mājas uzturēšanu kļuva aizvien grūtāk. Un viņa turpināja sev atgādināt, ka viņi taču neizvācas no dzimtās pilsētas. Viņa joprojām dosies uz veco skolu un viņa saglabās savus draugus. Un viņa vēl joprojām varēs minēt, vai Marks Helpberns aicinās viņu uz tikšanos šajā mācību gadā.
Tomēr Abbijai bija skumji pamest tik pazīstamo apkaimi, tāpēc jaunajā mājā viņa jutās nedaudz apjukusi. Pirmo reizi to redzot, viņa juta, ka tā viņu pievelk. Kāpēc tas tā bija, to viņa pati nesaprata. Māja bija veca un nolaista, kā arī dārzs sastāvēja pārsvarā no nezālēm.
Bet tomēr mājas stāvais jumts, vecie un augstie logi bija kaut kas, kas lika viņai justies tā, it kā māja viņu pievilktu. Tikko redzējusi māju, viņa nespēja vien sagaidīt, kad varēs tajā ievākties.
Pirmajā vakarā pēc vakariņām Danna sastādīja pienākumu sarakstu, kuru bija izveidojusi, saplacinot Deli papīra iepirkumu maisiņu. Izvilkt no logiem naglas, lai tos varētu atvērt, pārkrāsot katru istabu, novākt briemīgo linoleju virtuvē un iztīrīt bēniņus.
''Es ņemu bēniņus,'' Abbija teica bez liekas domāšanas. ''Vai esi droša?" viņas māte ziņkārīgi pajautāja. ''Tur būs ļoti karstiun tie ir pilnībā nepabeigti, tur nav logu, man likās, ka tu nevari ciest slēgtasun piekrāmētas vietas, kā tie.''
"Es vienalga to izdarīšu.'' Abbija nebrīnījās par mammas pārsteigumu. Maza, bezgaisa telpas, lifti, skapji, vienmēr izraisīja meitenē vieglu paniku. Bet bēniņi vilināja meiteni vēl vairāk kā pati māja. Likās, ka tie velk meiteni pie sevis.
Nākamajā rītā, īsi pēc tam, kad māte bija devusies uz darbu, Abbija apsēja šalli ap saviem gaiši blondajiem matiem un atvēra augšstāva lūku un devās augšup. Mamma bija brīdinājusi par karstumu, bet meitene bija pārāk aizrāvusies. Tas bija kā dzīva būtne, bieza un tik smaga, ka viņa jutās tā, it kā kāda roka spiestu uz viņu, izspiezdama viņas elpu un liekot viņas ceļgaliem trīcēt un padarot meiteni apreibušu. Viņa atbalstījās pret skursteņa ķieģeļiem un uz brīdi aizvēra acis. Pār viņas seju jau tecēja sviedri.
