SPOKU Stāsti14

Reiz kāda sieviete brauca mašīnā no darba. Taču kopš viena pagrieziena viņai visu laiku sekoja kāds sarkans minibusiņš. No sākuma sievietei bija vienalga – droši vien brauc uz to pašu pusi, tad ta liela muiža. Bet mašīna turpināja sekot, un ik pa brīdim ieslēdza tāos lukturus, kuri izgaismoja sievietes mašīnu. Bet mašīna neatstājās no sievietes. Tad viņa nosprieda, ka brauks pa ceļu, pa kuru neviens nekad nebrauc, jo tur nav ne labs ceļš ne gaismas. Vinja nogriezaas pa to ceļu. Bet mashiina turpinaaja sekot un sleegaat iekshaa un aaraa taalos lukturus. Nu jau vinja bija paarbijusies, un zvaniija policijai, lai vinji gaida pie vinjas maajas un graabj ciet sarkanaa businja shoferi. Sieviete aizbrauca maajaas, kur policija kaa jau runaats gaidiija. Kad arii minibusinjsh apstaajaas policijas viiri pieskreeja klaat un graaba vinju cite, bet viirs kliedza: “nekjeriet mani, bet vinju!!” Policija pamaniija, kaa no sievietes mashiinas izkaapa kaads cits viirs ar nazi rokaas, bet tad vinjsh izgaisa. Beigaas atklaajaas, ka viirs kursh bija mashiinaa bija centies paargriezt sievietei riikli, bet sarkanais businjsh to bija pamaziijis un katru reizi kaa shis kaut kas gribeejis uzbrukt iesleedza taalos lukturus, lai izgaismotu mashiinu, un sieviete vinju pamaniitu.

es biju dziivojusi majaa, saulkrastos. draudzenes vecaaki ireeja vasarnicu uz visu vasaru, taa maaja atraadass ka krustojuma kur 3 majas. tajaa maajaa visu laiku kautkaads sviests dariijas,vienu vakaru sedejam skatijamies televizoru, un dzirdam kads augseeja staavaa attaisa kraanu. tek uudens.visi itkaa ir leeja, mes visi aizejam augsaa, notiiram izlietni,atnakam leja, pec kada laika atkal tas pats. itkaa nomierinajas, veelak nakti jau guljam, gandriiz aizmiegam, es gulju blakus draudzenei,un draudzene saka- man pie kajam kakkis gulj? mums tak nav kakku, es paskatiijos un redzeeju melnu kakki, un loti spidiigas acis.es ta nobijos. tad nakamajaa diena, mes gajaam uz juru peldeeties, visi aizgajam, atnaacaam majaas, un visa gazes pliits bija melna,nodegusi.

Tas notika pirms vairakiem gadiem kad man vel bija 11 gadi. es dzivoju piecstavu majaa kura tika uzcelta 1993. gadaa. lai nu ka vina tika celta uz purva kur blakus atradas kapi. Bet pats trakakais bija tas, kad es gaju pa trepem uz savu dzivokli es biju viena. kapnu telpaa neviena nebija. peksni kad biju 3. stava ( pati dzivoju 4.) dzirdeju smieklus. Smiekli skanEja kA cuksti. bet tie palika ar vien skalaki un skalaki. bet tur neviena nebija. ES parbijusies ieskreju majaas un skatijos pa durvju actinu. Bet tur neviena nebija. Spociigi!

Tas notika ar manu draudzeni. Viņa pa nakti gulēja gultā, bet pēkšņi caur logu istabā ielidoja kaut kāds sarkans pleķis. Meitene pamanījusi domāja ka tas pleķis ir no sulas vinna aizgaja pec lupatas kad atgriezas plekis vairs nebija, pec kada laika plekis atkal atgriezas uz gridas kad meitene gaja uz toaleti nakot atpakal panema lupatu un tad tas plekis jau bija uz sienas, tad vina noslaucija pleki pec kada laika paradijas divi pleki viens sarkans otrs melns. vina atkal gaja pec lupatas kad atgriezas pleki bija uz vinas gultas vina centas tos noslaucit bet nesanaca tad vina palika gulet uz gridas kad pamodas pleku vairs nebija tikai uz sienas bija atstata zimite tu mirsi

vien reiz es gaju pa savu kapņutelpu nu un tas bija tumšā naktī es atnacu uz sesto stavu es pastijos uz logu un atspulga biju es ar mazu meiteniti es pagriezos un saku skriet uz dzivokli un pekšni kaukas sak smieties baisa skaņa un no ta laika man sak radities atspulgos jocigas lietas

reiz es gaju ar draugiem uz pikniku nu un mes pārnakšņojām bet pa nakti noskaneja kaut kas kruma un mes visi aizgajam skatities pastijamis neka nebij otro reizi kau kas noskaneja bet šoreiz tur nu kokiem un pavisu mežu saka pretigi rapot velna meitenes un es ar 2zeniem un 2draudzenem izdzivojam bet pareji četri kopš tas naktis neatgriezas ne pedas bet mes ar draudzenem atnacam majas uz sienas stavej pielipinati zenu galvas un uz sienasbija rakstits manas draudzenes vards un viņš bija uzrakstits ta TU ILZE JEBKURA GADIJUMA MIRSI un ta notika manu draudzeņu beres es ļoti raudaju bet beres es redzeju velna meiteni un tieši beres atgriezas mans draugskuru tiesi aizvilka velna meitene un un mes tad imilejamies viens otra bet vienalga velna meitenes seko mums

Mašīna, mīksti ielīgodama sētsvidū, apstājās tieši pret namdurvīm, un no tās, apkrāvušies ar ciema kukuļiem un somām, izbira manējie. Protams, tūlīt sākās lielā rosība, kur ko salikt, kur ko nolikt, vai viss paņemts līdzi un nekā netrūkst, un suns tai visai jezgai pa vidu. Beidzot sēžamies pie galda, un atkal sākas visādas sarunas – kā iet pa darbiņiem, kad būs beidzot atvaļinājums, kur ceļojuši darba kolēģi, kad mašīnai jāiet apskati, kas jāparemontē, vai viss jau nopļauts, cik ilgi jāstrādā. Un tā lēnām tās sarunas, atslābstot no pienākumu nastas, līgani pāriet uz kaut ko jautrāku, tad vēl jautrāku. Meita pēkšņi ieminas: – Vai! Pie mums bija atbraucis Pēteris, un zini, ko viņš pastāstīja? – Beidz! Man nezin kāpēc tur nekas nerādās! – meitas draugs tūlīt iemetas starpā. – Ai, neticat! Tas viss ir muļķības! Tur, muižas mājas otrā pusē, arī dzīvo sieviete, kas dzird soļus un redz spokus uz visiem stūriem. Tad viņai liekas, ka sieviešu kurpes klaudz, tad šķiet, ka bērni raud. Pa tumsu ar viņu kopā vispār nevar iet. Atskrien, čut ne bez elpas, esot pa logu redzējusi, kā lido ārā spoks. A, īstenībā kaut kāda loga plēve pārplīsusi un tirinās vējā. Ņem un pārbiedē visu māju! – Kur tad tas ir? – ieinteresēta pajautāju. – Pēteris dzīvo Skursteņu muižā. – Nu, pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu! Tas nosaukums ir īsts? – Tur jau nekā vairs nav! Par velti tik jocīgu nosaukumu jau nedeva, es domāju. Kādreiz skursteņos gaļu esot kāruši, tāpat paradums esot bijis iemūrēt katlus un podus ar zelta naudu, un kur tad vēl visādi nostāsti un teikas. – Tas taču ir tik interesanti! – samierinoši saku, lai tikai dzirdētu, ko tad nu tur tādu tas Pēteris stāstījis. – Īstā muižas māja vairs nav saglabājusies, stāv tikai zirgu staļļa viens gals, otrs sabrucis. Palicis tāds neliels sienas fragments, kam pie pašas apakšas iemūrēts akmens ar kaut kādu nesalasāmu uzrakstu. Un puse no kalpu mājas, tā kādreiz bija gara ēka, tagad ieaugusi krūmos, un tur tuvumā labāk nemaz neiet. Tad vēl viena šaušalīga paskata ēka, kas kopā turas laikam uz burvju vārdiem, un vēl viena kalpu māja. Esot teika, ka muižnieks gribējis izdot pie vīra savu meitu, kas bijusi stāvoklī no kāda cita, bet tā ņēmusi un pakārusies, tāpēc tajā muižas mājā klaudzot sievietes kurpes. Īstenībā muižas parka teritorija nav ļoti liela, kā no mūsu ozola līdz grāvītim, taču, ja pa tumsu brauc, tie koki vietām ir kā no pasaku vai šausmu filmām – tādi veci, līki un sagriezušies, domāt, ar tiem pa nakti raganas jāj. Nu, un tad Pēteris stāstīja, lūk, ko. “Reiz tādā krēsliņā braucu ar moci pa muižas alejas ceļu. Pēkšņi ieraugu, ka no vienas ceļa malas uz otru pāriet balta sieviete ar cepuri. Kaut kā tā viļņaini, it kā pārpeldēja, it kā pārslīdēja. Viņa parādījās tik strauji, ka pat nepaspēju nodomāt, ka mūspusē neviena tāda nestaigā – ne ar, ne bez cepures. Kā bremzēju, tā man mocis saslīdēja uz sāna, es gar zemi! Labi vēl, ka nesasitu moci un pats neapdauzījos. Kādā citā reizē gāju uz muižu. Vēl bija stipri agrs, knapi saule lēca, apkārt tāda viegla migla. Kur sākas zirgu staļļi, viss aizaudzis ar zāli un neviens nemēdz iet. Vārdu sakot, apmēram tajā vietā. Kādā brīdī nezin kāpēc atskatījos un ieraudzīju, ka kaut kas brauc, vismaz man tā izskatījās. Pagāju ceļa malā un tikai tad aptvēru, ka nedzirdu skaņu. Kad atskatījos otrreiz, tici vai netici, no manis kādu trīs metru attālumā slīd cilvēks, un viņš ir tikai līdz pusei! Es pa taisnāko ceļu caur visiem brikšņiem aizjozu uz māju, un no bailēm mani vairs neinteresēja, kur tas spoks lido, slīd vai peld.