Čau, čau!
Nolēmu uzrakstīt nedaudz mistisku stāstu par mums visiem zināmu tēmu - gredzeni.
Diezgan bieži dzirdēts par kādu rotaslietu kas ir atrasta, un tieši ar atradēju sāk notikt dažādas savādas lietas. (nu nezinu man nav gadijies)
Tas pats attiecas par spoguļiem. Labāk tomēr neriskēt. ;)
Gredzenu vēsture.
Gredzens mūsu senčiem likās kā noslēpumainu spēku avots, tāpēc tiesības tādu nēsāt bija tikai personām, kas bija pietuvinātas Dievam vai cēlušās no tā ar tiešas radniecības palīdzību. Piemēram, cari, faraoni un viņu pēcnācēji. Vispār jau savu radniecību ar debesu būtnēm centās pierādīt visi kaut ne cik kādas varas pārstāvji.
Rudolfo Valentino traģiskais stāsts.
Agrāk, lai rokas nepaliktu stīvas uz pirksta zelta gredzena vietā vilka vara gredzenu. Īpaši ārstniecisks bija sudraba laulības gredzens, kas atrasts uz ceļa. Un diez vai kādam ienāca prātā, kā tāda «likteņa dāvana» varētu būt enerģētiski uz mūžu saistīta ar iepriekšējo saimnieku, ar visām no tā izrietošām sekām. Tajā skaitā, arī ar traģiskām.
... Lielais dejotājs un aktieris Rudolfo Valentino bieži, meklējot visādas retas lietiņas, apmeklēja mazos ankvariāta veikaliņus. Vienā no tādiem veikaliņiem, kas atradās klusā Sanfrancisko ieliņā, 1920. gadā viņš nopirka senlaicīgu gredzenu, kas kļuva liktenīgs viņa mūžā. Un ne tikai viņa...
Gredzens, pēc dažu amerikāņu pētnieku, tajā skaitā, Breda Staigera un Troja Teilora, ziņām bija sudraba, ne ar ko neievērojams, taču nezin kāpēc aktieris pievērsa tam uzmanību. Juvelieru veikala īpašnieks uzreiz pazina Holivudas slavenību un kategoriski atteicās pārdot gredzenu, paziņojis, ka ir visai bīstami iegādāties dārglietas, kas ir jau bijušas lietošanā, īpaši vecas.
Taču Valentīno uzstāja uz pirkumu un tad veikalnieks pateica, ka gredzens ir ticis noņemts no slepkavas upura pirksta un tāpēc grūti pat iedomāties, kādi graujoši spēki tajā slēpjas. Un tomēr Rudolfo Valentino gredzenu nopirka un sāka pastāvīgi nēsāt to uz pirksta, labprāt stāstot visiem, kas vēlējās, kā viltīgais veikala saimnieks ir pūlējies atrunāt viņu no pirkuma.
Tajā laikā viņš filmējās savā kārtējā lentē «Jaunais radža». Izgājusi uz ekrāniem, filma, uz kuru aktieris, režisors un producenti lika lielas cerības, tās tās neattaisnoja, kaut arī neizgāzās, pateicoties tam, ka tajā piedalījās Valentino un tāpēc ka toreiz viņš nopietnā kino pirmo reizi izģērbās kameras priekšā, plānoto ienākumu tomēr nebija.
Valentino, pēc dabas mistiķis, atcerējās juveliera brīdinājumu un tūlīt pat noņēma gredzenu no pirksta un nākošos divus gadus to nenēsāja, kamēr neķērās pie darba filmā «Šeiha dēls». Labāk viņš nebūtu to vilcis! Pagāja daži mēneši un miljonu elks, mēmā kino zvaigzne Rudolfo Valentino negaidīti nomira no peritonīta, kaut gan vēl īsi pirms nāves viņam netika novērotas nekādas slimības pazīmes. Nolādēto gredzenu sev par piemiņu paņēma Rudolfo draudzene un pēdējā mīlestība, aktrise Pola Negri. Par ļaunu vēstošo juveliera veikala saimnieka brīdinājumu vairs neviens neatcerējās, tāpēc Pola bez jebkādām bailēm uzmauca gredzenu sev uz pirksta.
Gandrīz tūlīt viņas veselības stāvoklis pasliktinājās, viņa ilgi un smagi slimoja un pēc tam vēl ilgāk — divpadsmit mēnešus atveseļojās. Tajā laikā viņa iepazinās ar dziedātāju Rasu kolombo, kas pēc Polas Negri domām bija ļoti līdzīgs Valentino. Laikam, vēloties viņam izdarīt ko patīkamu, aktrise uzdāvināja Rasam mistisko gredzenu, dāvinot sakot: «No viena Valentino — otram!» Burtiski pēc dažām dienām Kolombo nejauši atradās uz ielas tajā pašā vietā, kur notika gangsteru savstarpējo lietu kārtošana, un — gāja bojā no nomaldījušās lodes!
Pirms bērēm liktenīgo sudraba gredzenu noņēma no dziedoņa rokas viņa brālēns un atdeva Rasa tuvam draugam — Džo Kazino. Tas, saskaitījis prātā dīvaino nāvju un slimību virkni, nolika gredzenu skapī aiz stikla, kā vēsturisku eksponātu un nekad nevienu nelaida tam tuvumā, pat pārstāvjus no Valentino relikviju muzeja.
Taču pēc dažiem mēnešiem, dodoties uz kādu Holivudas ballīti, Kazino, gribēdams pārsteigt izmeklēto publiku, nolēma tomēr uzvilkt gredzenu un pa ceļam uz ballīti... pakļuva zem kravas mašīnas!
Nākošais, kam mantojumā nonāca gredzens, bija mirušā brālis Dels. Lāstiem, velnam un sātanam viņš neticēja, tāpēc absolūti nebaidoties no sekām, uzvilka gredzenu uz pirksta un diezgan ilgi to nenovilka, turklāt vēl iedodot to «panēsāt» vienam pazīstamam kolekcionāram. Kad arī ar viņu nekas nenotika, Holivudas bohēmā sāka runāt par to, ka gredzena lāsts neeksistē un nāvju virkne ir tikai sliktas sagadīšanās.
Reiz Dela mājās ielauzās kāds Džeimss Villiss, kinostudijas strādnieks, kas bija saklausījies par Kazino bagātībām. Viņš uzlauza seifu, izgrāba no tā visas bagātības un jau grasījās pazust, taču te iedarbojās signalizācija un atsteidzās policija. Zaglis mēģināja bēgt.
Viens no policistiem izdarīja brīdinājuma šāvienu gaisā. Lode rikošetā no griestiem trāpīja noziedzniekam tieši zem kreisās lāpstiņas, sirdī. Laikam tur nebūtu nekas pārsteidzošs, tikai kopi viņam uz pirksta atrad to pašu, no seifa paņemto, liktenīgo Rudolfo Valentino sudraba gredzenu...
Pēc daudziem gadiem, kas pagāja no šī notikuma, gredzens gulēja seifā vecajā vietā. Bet reiz Delu Kazino apciemoja kinoproducents Edvards Stīls. Viņs pastāstīja, ka taisa pilnmetrāžas mākslas filmu par Rudolfo Valentino un palūdza viņu iedot uz filmēšanas laiku «to pašu» sudraba gredzenu.
Kazino godīgi brīdināja producentu, ka gredzenam ir ļoti slikta slava. Taču Stīls tikai atmeta ar roku un dabūja gredzenu, ko nodeva jaunajam aktierim Džekam Dannam, kas filmā grasījās tēlot leģendārās zvaigznes lomu. Tomēr, nospēlēt to Dannam tā arī nesanāca: pēc desmit dienām viņš nomira no retas asins slimības!
Liktenīgais gredzens atkal atgriezās pie Dela Kazino. Baidoties arī tālāk turēt to mājās, viņš noīrēja seifu vienā no Losanželosas bankām un novietoja relikviju tur.
Gadu pēc Džeka Danna nāves šajā bankā iebruka bandīti. Laupītāji iznesa no bankas 200 000 dolāru, taču tālu tikt nespēja, jo uzdūrās slēpnim. Apšaudē viens no gangsteriem gāja bojā, tika smagi ievainoti trīs gājēji.
Bandas vadonis Alfrēds Hans vēlāk tika tiesāts un saņēma cietumsodu — mūža ieslodzījumu. Vienā no pēdējām tiesas sēdēm viņš paziņoja: «Ja es būtu zinājis, ka krātuvē bez naudas atrodas arī Valentino gredzens, es būtu gājis laupīt citu banku!»
Līdz 1960. gadu beigām banku, kurā glabājās nolādētais gredzens, apzaga vēl vienu reizi, aiznesot 50 000 dolāru, tā pārdzīvoja trīs nedēļas ilgu kasieru streiku un spēcīgu ugunsgrēku, kurā aizgāja bojā puse telpu.
Pēc tam gredzenu no bankas izņēma Dela Kazino mantinieki un, kur tas atrodas tagad un, kādu haosu sēj ap sevi, nav zināms...
P.S. Raksts ir garš, bet manuprāt saistošs. Lika nedaudz aizdomāties.
Jauku vakaru.! ;)
