Sahāras tuksneša rietumu daļā - tajā, kas pieder Mauritānijai - nedaudz uz austrumiem no ciematiņa Vadan, atrodas viena no visdīvainākajām un mīklainākajām vietām uz planētas, kas pazīstama ar nosaukumu "Rišata struktūra" jeb "Zemes acs". Noslēpumainie, nezināmu spēku uzvilktie apļi starp vienveidīgo tuksneša ainavu, piesaista neizsīkstošu ziņķārīgu ceļotāju plūsmu.
Ģeoloģiskajam veidojumam vecums patiesi godājams: unikālā objekta pētnieki apgalvo, ka vissenākais aplis no Gueļ-Er-Rišat struktūras nav jaunāks par 600 milj. gadu.
Arī izmēri "acij" ir iespaidīgi: tās kontūras iekšējais diametrs sastāda 50 kilometrus. Saprotams, ka pie tādiem iespaidīgiem mērogiem apli var ieraudzīt no objekta tikai zināmā augstumā.
Lūk, kādēļ unikālā struktūra atklāta tikai 1965.gadā, iestājoties kosmosa ērai. Kopš paša sākuma planētas acs kalpo par orientieri kosmonautiem orbītā, bet zinātnieki dienu un nakti lauza galvu par šī brīnumainā veidojuma dabīgo izcelsmi.
Pirmā versija - meteorīta krišanas vieta.
Neatrada apstiprinājumu, par cik uz zemes virsmes struktūras centrā nav nekāda padziļinājuma, kā tas ir citās kosmosa ķermeņu krišanas vietās. Bet kalnos nav redzamas triecienu iedarbības pēdas.
Otrā versija - apdzisuša vulkāna krāteris.
Rišata struktūru sasatāda dolomīta nogulumieži, bet pilnībā nav atrodami nekādi vulkāna kalnu ieži un vulkāna kalnu ieži, un vulkāna kupols arī šo versiju neapstiprināja.
Trešā versija - fantastika.
Cilvēki apgalvo, ka tā varētu būt ārpus zemes civilizāciju nolaišanās vieta. Bet par šo versiju nav pierādījumu.
Ceturtā versija - erozijas rezultāts.
Saskaņā ar zinātnieku uzskatiem, platforma šajā vietā ir pacēlusies un nolaidusies, pastāvīgi vēdinoties, kas arī novedis pie tāda slāņa veidojuma. Uz šodienu ši versija ir visticamākā. Pateicoties fotouzņēmumiem, kas izdarīti no kosmosa, ģeoloģiskajos pētījumos noticis būtisks izrāviens. Zinātnieki salīdzinoši īsā laikā posmā pratuši atklāt daudzas pētniekus interesējošas vietas. Starp visiem šiem atklājumiem būtisku interesi izraisa daudzi ģeoloģiskie veidojumi apļu formā, kuri atšķiras ne tikai pēc lieluma, kas variē no vairākiem simtiem metru līdz pat 3 tūkstošiem kilometru un vecumu, kas dažkārt sasniedz arhaisko ēru, mērāmu miljardos gadu, bet arī ar savu ģenēzi, kas pētnieku starpā izraisīja virkni strīdīgu jautājumu.
Par vienu no tādām mīklām zinātniekiem kļuva mauritāniešu grunts veidojums, kas lieliski saskatāms no kosmosa. Savu lielo izmēru un skaidro kontūru dēļ, ko tam piešķir plašās un nedzīvās Sahāras tuksneša ainavas, jau cilvēkiem, kuri vago kosmosa bezgalīgos okeānus, jau pusgadsimtu kalpo par savdabīgu bāku.
Kosmonauts Valentīns Ļebedevs, 1982.gada oktobrī no stacijas "Salut-7" iluminatora apsaktot šo pēc savas būtības apaļās formas un neparastās ģeoloģiskās uzbūves neparsto obejektu, asociēja to ar bērnu piramīdu, kas salikta no dažādas krāsas gredzeniem. Tiesa, ka dabas brīnums patiesībā nav nekāda bērnu rotaļlieta. Tas ārējā gredzena diametrs pielīdzināms piecdesmit kilometriem, un arī piramīdai, aplūkojot to tuvāk, tā pavisam nav līdzīga. Pastāvīgi atrodoties šajā vietā un skatoties uz akmeņaino tuksnesi ar virkni dažādu pazeminājumu un paaugstinājumu, pat nepateikt, ka tas tik iespaidīgi var izskatīties no kosmosa.
Acīmredzot šis apstāklis pētniekiem agrāk arī bija par galveno faktoru, kas traucēja sakoncentrēt uzmanību uz to, kā šķita, tik interesantu un noslēpumainu mūsu planētas punktu. Bet, kā saka - visam savs laiks. Cilvēkam iekarojot kosmosa telpu, neapšaubāmi, nācis par labu izzināt mūsu pašu dzīves vietu - Zemi. Ja vien padomā, cilvēks savas eksistēšanas laikā, ziņkārības vadīts, spēja izpētīt praktiski katru mūsu dzimtas planētas stūrīti. Atklājis daudzas agrāk nezināmas salas, iekarojis nepārvaramas visaugstāko kalnu virsotnes, atradis pieņēmienu organizēt pētniecības darbu okeāna dzīlēs, pārvarējis zemeslodes polu stindzinošo aukstumu. Šķiet, cilvēks uz Zemes jau ir izpētījis visu, un jau vairs nav nekā tāda, kas cilvēkam nebūtu nezināms. Bet tas, kā rāda laiks, bija tikai maza kripatiņa no visām zināšanu virsotnēm.
