Viss ir vienkārši - tā kā atradu vēl tādus stāstus, nolēmu paturpināt. Protams - iet laiks, un klāt nāk jauni, bet arī pavecāki, nav jau peļami, galu gala tie ir ''mūžīgi''', bet cik mūžīgi ir spoki, to gan nezinu, jo varbūt arī šiem ''apnīkst'', iztek laiks vai kā savādak...tomēr, ja jau IR liecības, un pat ja tā ir fantāzija, palasīt nekaitē. Veselīgam miedziņam, ta sacīt...
Rīgas spoku leģendas (turpinājums)0
36
0
Lielie kapi Rīgā (turpinājums)
Viens no savdabīgākajiem apbedījumiem atrodas šo kapu sākumā, kur apbedīts 27 gadus vecais Ferdinands Grūberts. Par to, kāpēc viņam tik neparasts kapakmens, vēstures liecības klusē. Taču par to, ka pie viņa nāves vainojama paša lepnība, nostāstu ir daudz. Grūberts un viņa mazā māsa Annemarija bija piederīgi Jēkaba draudzei. Viņi bija turīgu rīdzinieku bērni, līdz ar to Grūberts pret sevi paģērēja barona cienīgu attieksmi. Un tieši tas viņu pazudināja. Vīrietis apmeklēja kādas svinības ārpus Rīgas. Brandvīna bijis tik, cik tīk, un jauneklis to labprāt malkojis uz nebēdu. Tā nu svinību karstumā pēkšņi krēslam ielūza kāja, un puisis nogāzās uz grīdas, kļūstot par visu klātesošo apsmieklu. Grūberts esot pieprasījis sodīt galdnieku, kurš izgatavojis nekvalitatīvu mēbeli un viņam nodarījis kaunu. Kaut arī pārējie lūdza apžēlot strādnieku, Grūberts bija nepielūdzams un paģērēja vainīgajam piespriest 12 cirtienus ar rīkstēm. Izrādās, galdniekam todien tieši bija plānotas kāzas, un viņš no rīkstēm miris īsi pēc kāzu nakts. Jaunā sieva nolādējusi lepno Grūbertu, un tas drīz vien nomira no buboņa mēra, savukārt viņa gars klīst pa Lielo kapu teritoriju un mēģina iepazīties ar garām ejošām skaistulēm. Stāsta, ka viņa garam pa šo sauli tik ilgi jāklīstot apkārt, līdz izdosies atrast kādu jaunavu, kas ar viņu skandinās kāzu zvanus. Stāsts par galanto brūtgānu Ferdinandu, kurš nakts stundā ceļā no traktiera esot uz mājām pavadījis daudzas Rīgas studentītes, īpaši populārs bija pagājušā gadsimta 30. gados. Pēdējā laikā par lepnības pazudināto jaunekli gan nekas nav dzirdēts. Varbūt viņam tiešām ir izdevies lauzt lāstu?
Zviedru vārti (Torņa ielā 11)
1.leģenda
Leģenda vēsta, ka nosaukums radies par godu zviedru varonībai Ziemeļu kara laikā. Krievi ieņēma vairākus svarīgus cietokšņus un 1710. gadā pakļāva arī Rīgu - tikai mēris un bads lika zviedriem padoties. Pēteris I, pats būdams karavīrs, novērtēja zviedru varonību un palaida karavīrus dzīvus. Pilsētu viņi atstājuši pa Zviedru vārtiem, no kā arī radies nosaukums.
2. leģenda (jau ar spoku)
Ir arī vēl otra izplatīta leģenda - jaunavas nedrīkstēja satikties ar karavīriem, tomēr kāda pilsētas meitene un zviedru karavīrs slepeni tikušies pie vārtiem. Kādu reizi jauneklis nav ticis uz satikšanos. Rīdzinieki, zinot par jau minēto aizliegumu, notvēruši jaunavu un par sodu iemūrējuši vārtos. Pusnaktī tur atskanot nelaimīgās mīlētājas čuksti: "Un tomēr es viņu mīlu!" Ja vien nespējat nesavtīgi mīlēt, jūs šos vārdus sadzirdēt nevarēsiet.
Vadātājs Vecrīgā
Kādas sievietes stāsts. Reiz Vecrīgā viņai bijis piestājis vadātājs. Bijusi atbraukusi apciemot krustmāti. Viņa māju zinājusi ļoti labi, ne pirmo reizi braukusi. Nonākusi noslēgtā telpā, visapkārt mājas, bet izejas nekur nav no šīs vietas. Licies viss svešs un nepazīstams, kā būtu pirmo reizi šajā vietā. Licies, ka atrodas kādā svešā pilsētā. Gājusi pa māju ieskauto laukumu apkārt un apkārt. Ilgi staigājusi, nevarēdama tikt prom no šīs vietas. Pārmetusi krustu, noskaitījusi Tēvreizi, tad pēkšņi kā atjēgusies, prāts kā noskaidrojies, un pazinusi šo vietu, un krustmātes māju netālu.
LFK 2059,91,92 G.L.Stendē 1991
Meitenīte izsauc ārstu
Vienā Rīgas daktera pieņemamā istabā ienākusi viena maza meitenīte, ģērbusies rozā kleitiņā, un lūgusi citiem slimniekiem, lai laizot viņu papriekš pie daktera, jo viņas māte esot uz miršanu slima. Slimnieki arī bijuši ar mieru, un meitenīte iegājusi pie daktera. Tur viņa raudādama izteikusi savu lūgumu un uzdevusi mātes adresi. Dakteris arī apsolījies aiziet, kad būšot apskatījis citus slimniekus. Pēc tam meitenīte aizgājusi.
Dakteris arī atnācis īsta laikā pie slimās mātes un sniedzis viņai savu palīdzību. Slimniece brīnīdamās vaicājusi: '' Kas jums, daktera kungs, teica, ka es esmu slima?'' Dakteris atbild: '' Mani aicināja jūsu meitenīte, kas bija ģērbusies rozā kleitiņā.''
Māte izsaucās: ''Viņa taču ir mirusi un guļ jau kapā''.
PŠ 14, 353,10 P.Zeltiņa Rīgā pier. P.Šmits 1936
Kristīnes stāsts
Kristīne īrēja istabiņu pie kādas vecas tantiņas Ķengaragā. Divus mēnešus pēc tam, kad Kristīne bija pārvākusies uz jauno mājvietu, vecā tantiņa pēkšņi sasirga un nomira. Vecās kaiminu vecenes jau baumoja, ka jauna īrniece laikam būšot nabaga večiņu noindējusi. Protams, tās bija tikai veceņu runas, jo patiesībā tantiņa nomira no vecuma un slimības. Kaut gan tantiņa nomira, Kristīne tomer drīksteja palikt šai dzīvoklī līdz īres termiņa beigām, to bija atļāvuši veciņas radinieki.
Taču sākās dīvaini notikumi. Kādu vakaru Kristīne sēdēja un mācījās lielajā viesistabā, kuras vienā stūrī atradās mirušās sieviņas atpūtas krēsls. Pēkšņi Kristīnei radās dīvainas sajūtas - licies, ka kāds sež un uz viņas skatās.. Taču istabā neviena neesot bijis. Un tad viņas skatiens pēkšņi pievērsās krēslam. Taja mirklī viņai drebuļi noskrējuši pār kauliem, jo krēsls esot nedaudz sakustējies. Tā kā tantiņa bieži mēgusi tur atpūsties, tad Kristīnei iešāvusies prāta doma, ka vecā tantiņa laikam grib paspokoties.
Jāpiebilst, ka Kristīnei arī vēlāk licies, ka pa dzīvokli kāds staigā. Viņa bija dzirdējusi dīvainu grīdas čīkstēšanu.
LFK 2059,2609 K.Ilgaža, 20 g v., pier. Ilze Pecholca 1997.
Rīgas Amatniecības vidusskola (Jūrmalas gatve 90, Rīga)
Stāsta, ka Rīgas Amatniecības vidusskola uzcelta uz mēra kapiem. Tikko skola sākusi strādāt, notikušas mistiskas lietas. Viena jauna skolotaja negaidot nomirusi, otra gājusi boja autokatastrofā. Vēl kāda smagi slimojusi. Skolas personāls, arī skoleni ļoti satraukušies. Un uziacinājuši mācītāju skolu iesvētīt. Tā negaidīto nelaimju virkne pagaidām apstājās.
Uz mēra kapiem uzceltas arī Amatniecības vidusskolas kopmītnes. Iecienītākā spokošanās vieta ir piektais stāvs. Agrā rīta austrumu pusē esošajā istabiņā kāda meitene karstajā saulē gulēja pusnomodā. Viņa izdzirdēja, ka atveras durvis un istabā kāds ienāk. Nodomājusi, ka tas ir kaimiņmeitenes draugs, viņa mierīgi gulējusi tālāk. Taču soļi pie kaiminienes gultas neapstajusies un gajuši tuvak viņai. Viņa atvērusi acis un spilgtajos saules staros ieraudzījusi dūmakainu, izplūdušu, apmēram četrdesmitgadīga vīrieša stāvu. Viņs ir daudz runājis un visu pabeidzis ar vārdiem : ''Arī tev kādreiz saule spīdēs!'', un pazudis. Lielās izbailēs meitene piecēlusies, un kaimiņiene vēl gulējusi.
Šīs pašas kopmītnes kādas istabas durvis ik pa reizei atvērušās. Nekad aiz durvīm neviena nav bijis, arī pašas durvis nav bijusas sabojātas. Iemītniecēm vienmēr licies, ka viņu istabā ir kāds svešs, kāds liekais. Nevarēdamas to paciest, meitenes uz durvīm uzvilkušas lietuvēna krustu. No ta laika durvis vairs nav ''bojājušas'' .
LFK 2059,1272-1274 Gerda Rožkalne 1993
Rīgas Radio nams (Doma laukums 8)
Kādas mammas stāsts, kam sākumā viņa neticeja no darba kolēģiem par dīvainiem troksņiem Rīgas Radio namā, pirms pati nepiedzīvoja.
Vienreiz noticis folkloras festivāls Rīgā, pec dancošanas Doma laukumā un mamma vairs netiekot mājās nolēma pārgulēt darbā. Tajā laikā diktori jau gulēja , un viņa negribēja tos traucēt, tāpēc atlaidas krēslā, lejā garderobes telpā. No liela noguruma nav varejusi aizmigt. Tad viņa redzēja parādamies gaistošus tēlus ar svecēm rokās, kuri stāvejuši un bez skaņas kustejušies aiz stiklotām durvīm. Mamma skaitīja Tēvreizi. Viņa nevarēja pakustēties, lai no turienes aizietu, bet bijusi tāda sajūta, ka spoki šaipus durvīm netiek.
Citi radio darbinieki kāda naktī dzirdejuši trepēs kliedzienu un tadu troksni, it kā no augšas kāds nokristu. Kad izgājuši skatīties, tur neviena nav bijis. Iespējams, ka tas saistīts ar kādu traģisku notikumu pagātnē, kad šis nams bija bankas māja.
LFK 2059,458 Arnis Vanags Rīga 1992.
Rīgas Dome (Rātslaukums 1)
Rīgas Domes dežurantei telpās paliekot naktī viņai licies, ka kāds staigā, čīkst grīda, virinās durvis, ka aiz durvīm notiek kāda sanāksme, dzirdējusi it kā balsis. Taču bailes neesot jutusi.
LFK 2059,2608 Velta Krūmiņa, pier. Ilze Pecholca 1997.
...pārcelsimies nedaudz no Rīgas - uz jūrmalas šosejas, man zināmi gan tikai divi stāsti par parādībām...
Tas bija uz Jūrmalas šosejas. Bruacām ar mašīnu. Es sēdeju aizmugurē pa vidu. Skatos - iet tēvs, māte, dēls, apmēram 4 gadi. Es tik skatos - šoferis uzbrauc virsū! Tad es prasu:''Vai tu nekā neredzēji?''Bet viņš nekā.
Tad man stāstija, ka te kādreiz bijusi avārija. Kad saules stari vakarā ir noteikta leņķī, tad to var redzēt.
LFK 2059,1165 Kristīne Ozola, pier. Sandra Ozola 1993.
Otrs stāsts ir līdzīgs, tikai es nudien neatceros kur to lasīju :(
Vēlu naktī draudzenes brauca ar mašīnu pa Jūrmalas šoseju no kādas ballītes. Viss bijis mierīgi , bet te piepeši nez no kurienes mašīnai pa priekšu skrien četri puskaili virieši, zaldātu cepurēs, no mugurpuses, it kā bēgot no mašīnas. Protams, vadītaja nespējusi laikus nobremzēt, aiztraukusies. Apstājoties, cik ātri vien var, skrejušas skatīties, notriektos. Un saukt glābējus. Bet uz ceļa neviens neesot bijis! Absolūti nekā! Arī apkārtne klaja, un tuvākais mežs bijis ļoti tālu, tāpēc pārmeklējušas, cik var visu, ceļmalu, pļavu - nekā. Un pa to laiku, jau pat daži izdzīvojušie, jau nevarētu aizskriet. Bet it nekā, viss kluss un mierīgi, kā jau vasaras naktī. Vēlāk sievietes uzzinājušas, ka netālajos tuvejos mežos ir notikušas cīņas par Rīgu, aptuveni, Pirmā pasaules kara laikā, un vīrieši , acīmredzot , bijuši latviešu zaldāti, kuri tur miruši, bet pat pēc nāves un puskaili ,it kā, steigušies palīga cīņu biedriem.
...tagad atpakaļ uz Rīgu,jeb Sarkandaugavas rajonu, kur personīgi man, bērnībā, noticis nepatīkams piedzīvojums...
Cik man toreiz bija gadu, neatceros, varbūt 9, 10. Tad lūk - spēlējoties šajā parkā, jeb bērnu smilšu kastē, kas redzama attēla vidū, reiz raku dziļu jo dziļu bedri, kā man tad ļoti patika. Tā nu aizrakos labi dziļi. Negaidot atraku, sķiet, kaut kādu satrunējušu pakulu maisu un izvilku zaru, vismaz tā sākumā nodomāju, bet pētot izrādījas...bāc! Tas taču kauls, cilvēka kauls, kā vēlāk uzzināju! Kļuva tā neomulīgi, paradīju tad vecmātei, kas todien bija ar mani . Viņa nenobijās, bet man pateica, la es ieliekot to atpakaļ, kur izraku, citādāk , ja ne, nāks tev sapnī un prasīs, lai atdod to kaulu atpakaļ. Protams nedaudz sabijos un ieraku kārtīgi atpakaļ, aizrokot vēl savu ap 2 m izrakto bedri. Par laimi, neviens nespokojās, nebiedeja un to nakti gulēju mierīgi, kā jau visas citas.
Vēlāk uzzināju - šis skaisti iekoptais parks bijis, kā tautā saka, ''trakomājas kapsēta'' Konkrēti - Aleksandra Augstumu (tag. Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas, jeb visiem labi zināmās ''Tvaika ielas 2'' kapsēta, kur glabāja nespējīgos) kapsēta. Protams, i ne smakas no kapiem, ne no kopiņām, kas te bijuši vienkārši zemes kalniņi, bez nekādiem uzrakstiem.,, plāksnēm. Jo jau tad - 20.gs. 60 . gados, tie bijuši jau sen aizmirsti un Padomju vara, šeit, kā jau tas piedien, ierīkoja parku. Nedaudz tikai mulsina tas, kad burtiski nesen uzzināju - vacu okupācijas laikā 40. gadu sakumā, tika nolemts garīgi slimos noindēt. To arī izdarīja, un ap 300 cilvēku vienkārši apraka šajā te''parkā''. Ja nu tā, tad apbedījumi jau nemaz nebija tik veci, jeb tos 300 cilvēkus ''uzraka'' pa virsu, jau vēl vecakiem apbedījumiem...kā nu ir ,patiesībā, nezinu. Un priekš kam. Bet to zina stastīt ikviens vecāks šejienes rajonietis.
Zināms, ka berni turp dažreiz savainojušies...lai nu kā, nekas jau nopietns nav noticis, un jācer senā ''aura'' tā arī nekad neatgriezīsies...
Paldies, par uzmanību!
Tev patiks šie raksti
