Par vilkačiem. No pirmsākuma līdz mūsdienām.10

Apburtās jostas

Kļūšana par vilkati nevienmēr ir bijis sods. Ģermāņu teikās daudzi cilvēki brīvprātīgi pārtapa par vilkačiem, lai iegūtu pārdabiskas spējas. To varēja panākt valkājot apburtu vilkādas jostu. Kā vilki viņi klejoja naktīs, uzbrukdami ienaidniekiem vai to lopiem.

Fermeriem bija savs paņēmiens ļauno vilkaču apkarošanai. Spīdīga tērauda ieciršana nezvēru miesās lika burvju jostai uz brīdi pārtraukt iedarbību. Tā slepkava pārvērtās atpakaļ cilvēkā. Kāds fermeris bija pārsteigts, kad viņa priekšā pēkšņi pilnīgi kaila atradās cienījamā kaimiņiene. Viņa lūdzās žēlastību un vēlējās viņa godavārdu noslēpuma glabāšanā. Fermeris deva solījumu, taču noslēpumam nebija lemts ilgs mūžs.

`Bisclavret`

12. gs. romantiskā poēma `Bisclavret` stāsta par baronu, kurš kļūst par vilkati un cilvēciskajā izskatā spēj atgriezties vien tad, kad valkā apģērbu. Kad barona Bisklavrē sieva uzzina par nezvēru, viņa paslēpj vīra drēbes, lai tas nekad vairs nepārvērstos par cilvēku, un aizmūk, lai apprecētos ar bruņinieku.

Barons mežā izdzīvo veselu gadu līdz nejauši uzduras karaļa medību 'ballītei'. Barons pieskrien pie karaļa un noskūpsta viņa zābaku. Karalis, būdams pārsteigts par vilka cēlo rīcību, atsauc suņus un izlemj nezvēru paturēt kā mājdzīvnieku. Vēlāk pilī uz dzīrēm ierodas bruņinieks, kurš apprecēja Bisklavrē sievu. Barons klūp viņam virsū, taču karalis pamanās viņu savaldīt un nozvetēt ar mietu.

Paiet laiks un sagadās, ka karalis dodas cauri barona dzimtenei. Bijusī Bisklavrē baronese par to padzird un sagatavo dāvanas karalim, bet kad vilks viņu ierauga, tad metas virsū un nokož tai degunu. Karalis pamana, ka baronese ir bruņinieka sieva un viņi ir vienīgie divi cilvēki, kuriem vilks jebkad uzbrucis. Pamatojoties uz to, ka šie abi vilkam ir nodarījuši pāri, viņš tos arestē. Spīdzināšanas laikā baronese atklāj patiesību par vilkati un pastāsta, kur noslēptas barona drēbes. Beigu beigās barons Bisklavrē atgūst cilvēcisko formu un sev piederošās zemes un paliek labos draugos ar karali.

Šādi stāsti vilkačus parāda pozitīvā vai vismaz neitrālā gaismā. Lielais vairums šo interpretāciju pazuda, kad kristieši brāzās pāri Eiropai.

Baznīcas ļaunums

Vilkaču nostāsti piedzīvoja dramatisku periodu viduslaikos. Kristiešu macībās no pagāniem tie tika pārdēvēti par agresīvu ļaunumu. Likantropija tagad bija nešķīsts lāsts, kas iegūts dēmoniskā verdzībā vai burvestībās. Mācītājs varēja nolādēt cilvēku pamatojoties uz viņa grēkiem. Arī nelaimīgie, kuri dzimuši Ziemassvētku vakarā, tika uzskatīti par vilkačiem. Tajā laikā dzimušos bērnus uzskatīja par Jēzus zaimošanu.

Šai brīdī vēsturē izplatījās ticība, ka vilkači ir raganu pavadoņi. Abi pārdabiskie spēki, palikuši no pagānu ticībām, bija jāiznīdē. Vilkaču ieraudzīšana vairs nebija reta parādība. Daudzi cilvēki tika vainoti likantropijā un nogalināti, tai skaitā arī sērijveida slepkava Peters Stamps. Pilsētnieki bieži izgudroja paši savas metodes kā atpazīt un testēt vilkati tā cilvēciskajā veidolā. Piemēram, vilkačiem bija kopā saaugušas uzacis, spalvainas rokas un izteikti garš rādītājpirksts.

Vilkaču atdzimšana

Drīz vien vilkačiem tika piedēvēta atdzimšana. Grieķi ticēja, ka šie nezvēri spēja piecelties no mirušajiem gluži kā vampīri. Vilku veidolā tie klīda pa kaujas laukiem un izsūca pēdējo kareivju dzīvības. Vēl tie it kā ielavījās mājās uz izzaga mazuļus no šūpuļiem. patiesībā, grieķu vilkači bija krietni savādāki kā Eiropā. Tā vietā, lai mainītu veidolu, to dvēseles pameta ķermeņus un iemiesojās klaiņojošajos vilkos.

Serbi kombinēja vilkačus un vampīrus vienā nezvērā, sauktā par vlkoslak. Šie vampīrvilki iznāca atklātībā aukstākajās ziemās. Viņi sapulcējās ballītei mežā, lai relaksētos un savas vilku ādas pakāra kokos. Ja kāds nozaga ādu un sadedzināja to, tad vampīrvilkatis tika dziedināts.

Sudraba lode

Kopš kristiešu reformas vilkačiem nebija nekādu īpašo spēju un tie tika nogalināti kā raganas un vampīri - sakapāti un sadedzināti.

Starp 1764. un 1767. gadu, milzīgs vilks vai vilku grupa terorizēja Gevaudana provinci Francijā. Ļaudis ticēja, ka tas ir viens gigantisks, dēmonisks vilkatis. Uzbrukumi bija ievērojami ar to, ka vienā bija no 60 līdz 110 nāvēm. Kļuva tik slikti, ka karalis Luijs XV sūtīja karaļnama medniekus parūpēties par biedu. Sakritības pēc viņiem ceļā trāpījās liela auguma vilks un pēc tā nogalināšanas, mednieki atgriezās pilī, taču terors provincē turpinājās.

Nākamie nezvēra meklēšanā devās vietējie mednieki. Beigu beigās mīlzīgo vilku nošāva krodzinieks Džīns Častels. Viņš savu musketi bija pielādējis ar mācītāja svētīta, sudraba kausiņa lodēm. Častels ticēja, ka lodes ir nāvējošas jo gatavotas no kausa, kurā turētas Jēzus Kristus asinis lūgšanu laikā. Fakts, ka lodes bija no sudraba, šķiet, viņam nešķita pietiekami labs. Neskatoties uz to šī leģenda varētu būt modernā vilkača nogalināšanas metodes avots.

Gotiskās šausmas

Reizē ar apgaismības laikmeta atnākšanu, cilvēki vairs nebija tik māņticīgi un vilkači devās uz literatūras pasauli. Ņemot vērā iepriekšējo lielo histēriju cilvēku vidū, populāri kļuva gotiskie šausmu stāsti ar briesmoņiem galvenajās lomās. Viens no tādiem ir Sabīna Baringa-Golda `The book of werewolves`, kurā autors min, ka vilkači maina ādu pilnmēness naktīs. Viņš piemin vēl vienu autoru, kurš uzskata līdzīgi. Rādās, ka šī ir senākā atsauce uz mūsdienās jau pieņemto jeb to, ka likantropi pārvēršas tikai pilnmēness laikā. Gluži tāpat kā sudraba lodes, arī šī vājība nekļūst par kanonu vēl simts gadus.

Vilkaču slavas gājiens turpinājās 20. gadsimtā parādoties komiksiem, taču tam joprojām nebija tik precīza definīcija kā Drakulam vai Frankenšteinam.

Parīzes vilkatis

1933. gadā dienasgaismu ieraudzīja Gaja Endora novele `The werewolf of Paris`, ko var uzskatīt par vilkaču noveļu Drakulu.

Novele ir par Bertrandu, Ziemassvētku vakarā dzimušu puiku, kura māti - tīni izvarojis mācītājs. Bertrands uzaug ar sadistiski seksuālām tieksmēm un dažas no tām ir lietas, ko viņš darījis būdams vilkatis. Pēc uzbrukuma prostitūtai, drauga nogalināšanas un incesta ar māti viņš bēg uz Parīzi.

Bertranda onkulis, kurš viņu uzaudzināja, dodas viņu meklēt. Viņš ierodas Parīzē un sāk meklēt māsasdēlu, pētot vietējās slepkavības un sakropļotos līķus, taču onkulis nezina, ka Bertrands ir iemīlējis meiteni, Sofiju, kura, savukārt, zina par viņa lāstu. Viņa cenšas apspiest mīļotā vēlmes, tāpēc ļauj tam maziem malciņiem dzert savas asinis. Nezvēru nevar pieradināt un Bertrands baidās, ka pavisam drīz zaudēs kontroli pār sevi.

Novelē jau sāk parādīties mūsdienu gadsimta iezīmes. Bertrands atceras savas izdarības sapņos un kārdinājuma dēļ zaudē paškontroli. Būtībā viņš ir labs cilvēks, taču lāsts valda pār viņu. Šī novele oficiāli iepazīstina pasauli ar vilkača vājību uz sudraba lodēm.

The wolf man

Holivudas pirmā lielā vilkaču filma bija Universal Pictures `The werewolf of London`. Filmā botāniķis Vilfreds Glendons dodas uz Tibetu reta auga meklējumos, taču viņu sakož savāds radījums. Viņš atgriežas Londonā un drīz vien pilsētu terorizē divi vilkači. Glendons atsakās ticēt, ka varētu būt viens no nezvēriem.

Šī filma pasauli iepazīstina ar likantropiju kā infekciju, kuru nodod ar kodienu. Filma bija slikta. Glendons valkāja uzvalku un praktiski netika grimēts.

Tai laikā pirmais aktieris, kurš tiešām gāja cauri pilnīgam pārvērtību procesam bija Lons Čanejs Juniors 1941. gada filmā `The Wolfman`. Viņa leģendārā izskata maiņa šokēja cilvēkus un vilkači kļuva par ikdienišķu parādību. Filma kļuva par Universal Pictures slavenāko darbu un Čanejs par vilkača standartu. 1943. gada filma `Frankenstein meets the Wolfman` beidzot popularizēja arī ideju, par pārvērtībām pilnmēnes apspīdētā naktī.

PALDIES :)