Iztulkoju kārtējo creepypastu.
Ceru, ka jums patiks...
Nu tad baudam!
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Tam patīk mūzika. Visvairāk tas mīl klavieres.
Vienu nakti viņš ieradās ļoti vēlu. Ap diviem naktī. Es vēl joprojām biju nomodā un sērfoju interentā, klausījos mūziku. Tā bija parasta nakts; man sāka nākt miegs, bet tad es nejauši uzgāju kādu videoklipu YouTubē, ar nosaukumu ‘’Visvieglākā dziesma, Kuru var nospēlēt uz Klavierēm! Iemācies ŠONAKT!’’
Es neesmu nekāds dižais klavieru spēlmanis, bet jau kādu laiku mēģināju tās apgūt, it īpaši, kopš es mantoju manas vecmāmiņas vecās klavieres. Tās bija būvētas 1928. gadā, bet tās vēl joprojām ir labā stāvoklī. Es izlēmu noskatīties to video, lai vienkārši redzētu, cik viegli ir nospēlēt šo dziesmu.
Video kadrā bija redzami taustiņi, kaut kur ap vidējo C un vecas, baltas rokas spēlēja notis. Dziesma bija pavisam vienkārša, bet tajā bija kaut kas.. dīvains. Tas nedaudz maitāja omu. Bet man tas patika.
Es iegaumēju akordus un notis, piecēlos un devos prom no datora. Gaitenis bija tumšs – piķa melns, izņemot mazo naktslampu, kas bija iesprausta kontaktligzdā. Tā meta dzeltenu gaismu uz gaiteņa sienām, ņirbot kā svece. Es lēnām staigāju pa gaiteni meklējot gaismas slēdzi. Es zināju, ka tas bija te.. Kaut kur.
Klikšķis. Atradu to.
Gaitenī ielija gaisma, bet tā nesniedza mierinājumu. Uz brīdi man likās, ka es kaut ko redzu. Kaut ko.. mazu. Un, iespējams, baltu. Ne jau spoku vai garu, vai cilvēku, bet tas bija mazs un... visticamāk, mana iztēle izspēlē ar mani gaismas trikus.
Es nokļuvu pie klavierēm, kuras atradās dzīvojamā istabā. Tā arī bija piķa melna. Mūsu augstie griesti nekad nebija redzemi tumsā. Bija nedabiski tumšs. Tāda veida tumsa, kuru tu jūti.
Es ieslēdzu mazu lampu un apsēdos pretī klavierēm, nocēlu vāku no taustiņiem un nospēlēju dažas notis, lai patrenētos. Kamēr es spēlēju, nospiedu vienu no pedāļiem, lai radītu tādu kā atbalsi, kas gandrīz izklausījās kā... stingras ieelpošanas.. izeplošanas.. ieelpošanas, izelpošanas skaņa.
Es apstājos un ieklausījos. Klusums. Baismīgs klusums.
Es sāku spēlēt to dziesmu, kuru es iemācījos no videoklipa. Skaņas lieliski saplūda. Es ļoti labu atcerējos to dziesmu. Tā bija ļoti vienkārša. Patiesībā, kāds varētu pavisam nejauši nospēlēt šo dziesmu, nemaz neapzinoties, ka tā vispār ir dziesma.
Kad es pabeidzu spēlēt dziesmu, es atlaidos pret krēsla atzveltni, apmierināts.
Tad, es izdzirdēju to pašu dziesmu skanam no gaiteņa.
Kā tas varēja notikt? Es piecēlos un braši devos uz gaiteni, tad uz manu istabu, izklausījās, ka mūzika nāk no turienes. Ės ieraudzīju savu datoru, kurš spēlēja YouTubē to pašu video. Tas, visticamāk, pats par sevi pārlādēja lapu...Laikam.
Tad, mūzika atkal sāka skanēt. Šoreiz, tā nāca no klavierēm. Dzīvojamajā istabā.
Es jutos sasalis. Es nespēju pakustēties. Lēnām, es devos atpakaļ caur tumšo gaiteni. Atpakaļ mūsu plašajā dzivojamajā istabā – visu šo brīdi klavieres vēl joprojām dungoja šo jauno, kaulus drebinošo melodiju.
Es tuvojos stūrim, no kura, es zināju, ka varēšu redzēt klavieres. Es noriju savas bailes un apagriezos apskatīties.
Mūzika uzreiz apstājās, un es uzreiz redzēju, ka pie klavierēm neviena nav.
Pēc ilgākas apskatīšanas, es ieraudzīju kaut ko baltu... mazu, gandrīz bērna auguma... radību. Stāvēdama tumšā stūrī... smaidīdama man.
Ta čukstēja pretīgā, klusā tonī.
‘’Nospēlē to atkal...’’
