Uz planētas eksistē tādas vietas, kurās laika pārvietošanās notiek diezgan bieži. Tieši šajās vietās ir pamatīgi zemes garozas lūzumi, no kuriem notiek spēcīga enerģijas izlāde. Tieši šādas izlādes laikā arī notiek tādas anomālijas kā laika pārvietošanās no pagātnes uz nākotni vai otrādi. Ir gadījumi, kad šādos laika pārvietošanās brīžos tiek iejaukti arī cilvēki, pie tam nereti citi tam kļūst par aculieciniekiem- Cilvēks vienkārši izgaist vai parādas. Ticēt vai neticēt, tas paliek jūsu ziņā.
Tāds gadījums ir bijis 90. gadu sākumā Karpatos. Kāds vīrs ar savu 15 gadīgo dēlu esot stāvējuši kādā autostāvvietā, kad pēkšņi no dēla acīm viņa tēvs vienkārši ir izgaisis. Dēls saucis palīdzību, taču jau pēc pāris minūtēm tēvs atkal parādījies tajā pašā vietā. Tēvs bijis tik nobiedēts, ka nav spējis visu nakti aizvērt acis, tikai nākošajā rītā tēvs dēlam izstāstīja, kas notikās. Pēkšņi esot redzējis savā priekšā tādu kā spilgtu sprādzienu un uz mirkli zaudējis samaņu, bet, kad atjēdzies, esot atradies pavisam citā vietā- apkārt esot bijušas milzīgas mājas kā trubas, taču pa gaisu pārvietojās automašīnas, pēkšņi tēvam atkal kļuvis slikti un atjēdzies tajā pašā autostavvietā....
Kāds cits vīrietis vārdā Franks sēdējis savā pikapā, kad pēkšņi sev priekšā redzējis spilgtu plankumu, kurš pārvietojās no augšas uz leju. To pašu redzējuši arī viņa draugi, kuri tobrīd atradās netālu. Spožais plankums esot triecies tieši pret Franka pikapu. kad draugi pieskrējuši tuvāk, tad ieraudzījuši, ka drauga mašīnā vairs nebija. Pagāja divas nedēļas, kuru laikā Franku nevaiksmīgiem rezultātiem meklēja policija, kad pie drauga durvīm pēkšņi kāds klauvēja- pretī stāvēja Franks. Viņš izskatījās tieši tāpat kā pazušanas brīdī. "Kur mans pikaps? Vai tad mēs nekur nebrauksim?" jautāja Franks, itkā vēl dzīvotu vēl tajā pašā dienā.
1955. gadā no Maijami lidostas uz Ņujorku izlidoja pasažieru lidmašīna . Pēc kāda brīža sakari ar pilotiem pārtrūka, meklēšana nedeva nekādus rezultātus. Pēc 40 gadiem vēsture turpinājās, kad 1995. gadā kāda Venecuēlas lidosta saņēma ziņojumu par atļauju nosēsties. Lidosta tika attīrīta, lai lidaparāts veiksmīgi varētu piezemēties. Pirmais, ko dispičeri dzirdēja, bija pārsteigums, ko pauda piloti: "Skaties, Džimij!" piloti pētīja reaktīvās lidmašīnas, acīmredzot domājuši, ka tie ir kosmosakuģi. Dispičers:"Vai jums ir kādas problēmas, esat cietuši? Mēs varam sūtīt palīdzību." Pilots: "Mēs lidojām uz Ņujorku, bet tagad...kur mēs esam?" Dispičers: "Šī ir nacionālā lidosta Karakasa, Venecuēla" Pilots: "Ak Dievs! Kas notiek? Kāds tagad gads?"-caur iluminatoriem varēja redzēt kā pasažieri pēta gar malām novietotos boeingus. Dispičers: "Šodien ir 28. decembris 1995.gads. gaidiet, drīz pie jums ieradīsies palīdzība." Pilots: " Nē, netuvojieties, mēs dodamies prom!" Pilots atvēra lodziņu no kura ar kautkādu mapīti māja, lai netuvotos neviens viņiem. No mapītes izkrita kalendārīts ar 1955. gadu- vienīgo pierādījumu tam notikumam... Pēc dažām sekundēm tika iedarbināti dzinēji un lidmašīna aizlidoja, vairs neviens viņus vairs nav redzējis...
Kādas Meksikas avīzes aprakstīja dīvainu stāstu, kurš norisinājās vilcienā ar reisu Mehiko- Akapulko. Kupejā, kurā atradās jauns ķirurgs un sieviete ar bērnu, pēkšņi parādījies apjucis, līdz nāvei nobijies vīrietis, ģērbts garā kažokā, galvā viņam bija parūka, vienā rokā viņš turēja zoss spalvu, otrā ādas somu. "Es esmu misters Horhe de Balensiaga!" viņš bļāvis no bailēm, "kur es esmu?" Ķirurgs aizskrējis pēc konduktora. Pēc brīža atnākot atpakaļ, redzējis, ka kungs esot pazudis uz grīdas esot tik palikusi spalva un soma, kurus arī jaunais ķirurgs esot savācis un parādījis vēsturniekiem, kuri apgalvoja, ka mantas esot no 18.gs. Arhīvos izdevās atrast dokumentus, kuri vēstīja, ka misters Balensiaga esot sajucis prātā un stāstījis visiem par to, kā vienreiz naktī dodoties uz mājām, pēkšņi sev pretī esot ieraudzījis garu, velnišķīgu sastāvu kā čūska, un pēkšņi jau esot atradies tajā briesmonī, kurā sēdējuši jocīgi ģērbti cilvēki, kurus viņš uzskatīja par sātaniem. ne pa jokam nobijies Belansiaga sāka skaitīt lūgšanas. Pēkšņi viņš atkal esot atradies uz kādas no Mehiko ieliņām. Neskatoties uz to, ka no viņa mēģināja izdzīt dēmonus, viņš tā arī līdz pašai nāves stundai neatjēdzās no notikuma.
