Gribu Jums pastāstīt dažus notikumus no savas dzīves.Daudzi neticēs un teiks ka sakritība vai kaut kas tāds,Es ar tā domāju sākumā bet nu tomēr ,neticu sakritībām.
Tātad reizēm man ir tāda sajūta ka ar kādu kaut ,kas notiks.Intuīcija varbūt,bet diez vai intuīcija rada galvā ainu kā, tas notiks.
Reiz kad man bija 10 gadi(pirmā reize kad kas tāds gadijās) es sēdēju virtuvē brokastoju pirms skolas.Mamma bij jau darbā.Un pēkši man galvā aina -mamma darbā uz grīdas guļ-man sirdī dur un asaras tek,un pēkši visas sajūtas pazūt.Sākumā domāju ka izlikās ,līdz brīdim kad pēc 5min pazvana tētim no mammas darba un saka ka mammu ved uz slimnīcu ar ātro palīdzību, vina darbā nokritusi bez samaņas.Man reāli bail palika īpaši ,kad uzināju ka epilepsijas lēkme ar mazu sirdstrieku kopā viņai bija.Pēc šī notikuma nevienam neko neteicu tik visu laiku jutos dīvaini.Pagāja kāds laiks untākā nekas tāds neatkārtojās nodomāju ka sakritība.
Pagāja 6gadi un šie brīži sāka biežāk parādīties.Vienu brīdi bija tā ka es domāju ka jūku prātā jo kā jutu to kas notiek tā tiešām arī notika.Reiz es skolā sēžu un jūtu, ka būs kaut kāda jauna pazīšanās,kas beigsies ne pārāk labi,Un bladāc neko nesakot pie manis atbrauc brālis ar 2 draugiem,Vēlāk caur vienu no tiem draugiem sapazinos ar bijušo draugu.Tad nu nodraudzējāmies gadu 2mēnešus vis tiri ok bija.Savā 17dzimšanas dienā sēžu un domāju nu nebūs kā vajag kaut .kas un tiešām pēc svinībām sākās strīds drauga greisirdības dēļ dabūju pārs zilumus un mani gandrīz pret vannas malu izlīmēja paveicās ka draudzene durvis iznesa.Tā beidzās mūsu atiecības.
Pēc kāda laika es zvanu labākajai draudzenei un saku-tu pa ceļu ej uzmanīgi- un jā ja nebūtu pazvanijus tieši tad motocikls netālu avarēja,tur kur viņai bija jāiet pāri.
Trakākais tomēr bija kad manas draudzenes vecmamma ar infarktu nonāca slimnīcā,Es vienkāršu pusdienu jutu šausmīgu spiedienu galvā un nevarēju neko padarītu,domāju tikai par Līvu.Vēlāk kad pajautāju kā Līvai iet,viņa pateica man par savu vecmammu.
Pēc kāda laika es zvanu draudzenei un saku man būs(esot zvanijusi 3naktī un izklausijusies kā transā reāli neatceros to zvanu) bērns.Tad man doma tāda nebija man bija piecgades plāns kurā bērnam nebija vietas.Un ko pēc 4mēn tiešām stāvoklī.
Pēc tam ir bijuši gadījumi ,kad jūtu i par sevi kas notiks i par draudzenēm,māsām un brāli.Sāpīgāk ir tad kad tu jūti un nesaproti ko tas nozīmē tik tā aptuveni.
Es esmu jutusi daudz un izbaudijusi arī uz savas ādas.Ir bijis ka visu dienu staigāju pa māju nekāda un vakarā notiek kaut, kas notiek ar mani vai bērniem lai gan pirms tam vis ir labi..Ir bijis tā ka jūtu kaut ko un bet notiek tik pēc kāda laika.Šī sajūta reizēm nenozīmē to ka notiks uz reizes var paiet diena divas citreiz mēneši.Bet nebūs nekad tā ka nekas nenotiks,
Tomēr ir baisi kad tu jūti kaut ko un nezini kas var notikt.Manas draudzenes jau nebrīnās par to ko saku jo daudz ir piepildijies,Pat pārāk daudz.Bet vis trakāk viņas reaģēja, kad pateicu ka pēc2-3 gadiem ar mani notiks kaut kas ,tāds kas pa visam vai nu manīs manu dzīvi, vai izbeigs pa visam.Īstenībai pašai reizēm ir bail no sevis.Bet es pieņemu to, kas notiek,jo ja jau tā ir tad tā jābūt.
