Mākslas vēsturē atrodami, net tikai daudzi mistiski nostāsti un leģendas par to,kā mākslas darbs spēj ietekmēt un mainīt cilvēka likteni,izglābt viņam dzīvību vai pat nogalināt,bet arī reāli fakti,kas apliecina,ka māksla allaž robežojusies ar mistiku.
Neapšaubu,ka ir dzirdēts par Raudošo puisēnu,Venēra ar spoguli u.c darbi,bet vai jūs zināt,kā tas viss ir aizsācies? Tātad ,jauku lasišanu.
Venera ar spoguli.
Viens no mākslas šedevriem,ko pastāvīgi pavadījušas nepatikšanas,ir Djego Velaskesa glezna ''Venera ar spoguli.'' Pirmais gleznas īpāsnieks bija kāds spāņu tirgonis.Pēc gleznas iegādes veiksmīgā tirgoņa bizness pasliktinājās ar katru dienu,līdz lielāko daļu viņa preču sev piesavinājās jūras pirāti, un daži kuģi nogrima.Bankrotējis viņš pārdeva visu,kas piederēja,tostarp arī ''Venera ar spoguli.'' Gleznu iegādājās kāds cits pārticis spānis,arī tirgonis,kuram piederēja bagātīgas noliktavas ostā.Tiklīdz nauda par audeklu bija atdota,virs viņa galvas sablīvējās melni mākoņi,-tirgoņa noliktavas saspēra zibens,un tās nodega.Saimnieks bija izputināts. Un seko atkal tas pats stāsts: glezna kārtējo reizi nonāk pārtikuša spāņa rokās.Šā vīra liktenis bija vēl sliktāks nekā iepriekšējiem gleznas saimniekiem. Pēc trim dienām viņu paša mājā sadūra zagļi. Tad venera sev ilgu laiku nevarēja atrast nākamo saimnieku,jo bija jau apaugusi ar nelāgu slavu.Audekls klaiņoja pa dažādiem muzejiem,līdz kādu dienu to sadūra... 1914.gadā Londonas Nacionālajā galerijā ar gaļas nazi iebrāzās Mērija Ričardsone un ar septiņiem griezieniem sapostīja Veneras skaistumu uz visiem laikiem.Tādā savdabīgā veidā viņa protestējusi pret sufražistu-sieviešu kustības-Estellas Pankhērstas arestu.
Ūdens lilija.
Nelaimes-precīzāk,ugunsgrēkus- saviem saimniekiem sagādājusi franču impresionista Kloda Monē skaistā glezna ''Ūdens lilijas''. Pirmais ugunsgrēks piemeklējis pašu Monē tūlīt pēc gleznas pabeigšanas turpat mākslinieka darbnīcā. To izdevās ātri apdzēst,un pati glezna necieta. Kad tā nonāca kādā Monmartras kabarē īpašnieka rokās,jau pēc mēneša viņam nācās steigties kravāt čemodānu,lai glābtos no ugunsgrēka.Glezna atradās starp tām dažām lietām,ko izdevās izglābt. Tad ''Ūdens lilijas'' iegādājās kāds Parīzes mecenāts. Viņam,jāatzīst,paveicās vairāk par iepriekšējiem gleznas saimniekiem,jo māja palika neskarta veselu gadu,iekams pārvērtās pelnu čupiņā.Ugunsgrēks,kā pauduši aculiecinieki,izcēlies tieši tajā istabā ,kurā atradās Monē glezna. Lieki piebilst,ka audeklam arī šoreiz pilnīgi neticamā veidā izdevās izkļūt cauri liesmām sveikā. Pēc šā atgadījuma gleznas mājvieta kļuva Ņujorkas mūsdienu mākslas muzejs. Arī to skāra liliju uguns lāsts. Ugunsgrēks izcēlās pēc četriem mēnešiem,taču šoreiz cieta arī ''Ūdens lilijas'',lai gan tā netika iznīcināta,pavisam. Tagad,tā ir jau restaurēta,bet cik izskatās,ka lāsts tai ir izzudis,sadegot kopā ar orģinālo.
Džokanda jeb Mono Lisa
Tā dēvētais Luvras vampīrs. Slavenā Leonardo Da Vinči ''Džokanda'' kopš tās radīšanas brīža cilvēkus ne tikai sajūsminājusi,bet arī biedējusi.Šķiet, neviens cits mākslas šedevrs nav tik tīts tik lielā leģendu un mistisku nostāstu plīvurā. Mono Lizas mistiskais smaids un Da Vinči it kā iekodētie simboli šajā gleznā joprojām neliek mierā zinātnieku un mistikas mīļotāju prātus. Taču vēl pastāv teorija,kas balstīta virknē reālu novērojumu un eksperimentu,proti,ka šis visu laiku noslēpumainākais mākslas vēsturēs portrets uz savu vērotāju iedarbojas ļoti specifiski. Oficiāli reģistrēti vairāk nekā simt gadījumu,kad apmeklētāji,ilgi raugoties šajā gleznā,zaudē samaņu. 19. gadsimtā,kad Luvra atvēra savas durvis pirmajiem apmeklētājiem,uz leģendāro skaistules portretu ieradās paraudzīties arī slavenais fraņču rakstnieks Stendāls.Viņš apbrīnā ilgi raudzījies tās vaigā,līdz nokritis bezsamaņā pie Monas Lizas kājām.Toreiz,visi nodomājuši,ka rakstniekam palicis slikti,taču,kā vēlāk pārliecinājušies Luvras darbinieki,samaņas zaudēšana esot vistiešākajā veidā saistīta ar šo gleznu. Tādas ģībšanas atkārtojās ar apmeklētājiem regulāri,turklāt tikai un vienīgi pie ''Džokandas.'' Zināms,ka pati Mono Lisa,kura pozēja māksliniekam nomira jauna,t.i 28 gadu vecumā un arīdzen pašu Da Vinči ,strādājot pie šīs gleznas ,notikušas dīvainas metamorfozes.Laikabiedru atmiņas pauž,ka viņš bijis gluži apsēsts ar šo gleznu,pastāvīgi centies tajā kautko uzlabot un mainīt.Glezna nelika viņam mieru ne dienu,ne nakti. Līdz pat savai nāves stundai viņš ar to nebija mierā un pārzīmēja pēdējos sešu mūža gadus. Truklāt visu šo laiku viņš juties garīgi nomākts un fiziski savārdzis,itkā portrets atņemtu viņam visu dzīvības enerģiju.Luvras darbinieki arī novērojuši interesantu parādību. Ilgstoši pārtraukumi muzeja darbā ''Džokandai'' nenāk par labu. Tā sāk tin kā sarukt,kļūst drūma ,neizteiksmīga,bet atliek tikai parādīties apmeklētājiem,un ''Mono Liza'' atkal atplaukst smaidā-krāsas kļūst sulīgas un svaigas,fons izgaismojas,smaids top daudz izteiksmīgāks,pavedinošāks un demoniskāks.
Šīs,lietas dēļ ,būs jāizbrauc kādreiz uz Luvru un jābleņž viņai virsū.Moška, veidosies mums saikne.:D
Raudošais puisēns
Bērns ,kurš nesot nelaimes ir ''Raudošais puisēns''-precīzāk tā reprodukcija.Viss sākās 1985. gadā Anglijā,pateicoties dīvainu sakritību virknei. Notika vairāki dzīvojamo māju aizdegšanās gadījumi.Bija arī cilvēku upuri. Daži no cietušajiem peivērsa uzmanību dīvainajai gleznai,kas joprojām atradās starp izglābtajām mantām. Un piepeši tādu paziņojumu kļuva tik daudz,ka beidzot viens no ugunsdzēsēju inspektoriem tam pievērsa uzmanību un oficiāli darīja zināmu šo faktu.Drīzumā vietējās avīzes pārpludināja neskaitāmas vēstules,kurās tika ziņots par dažiem nelaimes gadījumiem,nāvi un ugunsgrēkiem,kas notikuši tūlīt pēc tam,kad saimnieki iegādājušies gleznas reprodukciju.
''Raudošo puisēnu'' tūlīt sāka uzskatīt par nolādētu,uzpeldēja tā radīšanas priekšvēsture,ko turklāt vēl papildināja ar dažādām baumām un šausminošām detaļām.Rezultātā viena no avīzēm nopublicēja oficiālu paziņojumu par to,ka visiem,kuriem ir šī reprodukcija,no tās steidzīgi jāatbrīvojas. Joprojām par gleznu klīst mistiski nostāsti,bet par oriģinālu tā arī nekas nav zināms. Taču,domājams,visnelaimīgāk juties pats gleznas modelis,proti,zēns,kura tēvs mākslinieks par katru cenu savu dēlēnu vēlējies iemūžināt izmisumā raudošu.Viņš zināja,ka dēls paniski baidās no uguns,tāpēc apzināti izmantojis viņa bailes,lai novestu līdz histērijai,nebeidzami dedzinot zēnam pie acīm sērkociņus. Reiz,vairs nespēdams izturēt tēva ņirgāšanos,zēns ar asarām acīs izmisumā kliedzis tēvam: ''Kaut tu pats sadegtu.''Viņa lāsts piepildījās ļoti drīz. Pēc divām nedēļām no pneimonijas nomira pats nelaimīgais zēns.,bet drīz pēc tam mājā piepeši izcēlās ugunsgrēks,kurā sadega arī viņa tēvs.
Tas arī būtībā viss,ja interesēs,vēl varu uzrakstīt,par citām gleznām,par to dziedinošo efektu,par māksliniekiem,kuri ir ierindoti melnajā sarakstā un dažiem citiem mākslas fenomeniem.
2. Nemoulīgi, kad kaut kādā nolādētā gleznā, ir tavs vārds:D! Interesanti
