Marijas parādīšanās 1531. gadā Gvadalupē (Meksikā)1

Gvadalupes (Tepejaka) kalni, Meksika - uz viena no tadiem Huans Djego sastapis ''parādību''

Otrā sastapšanās.

  Huans Djego  vīlies atgriezās pie Tepejaka kalna. Tur viņš atkal sastapa ''debesu karalieni'' (NM, 48). Viņš nožēloja piedzīvoto neveiksmi un lūdza viņa vieta sūtīt kādu citu, kurš būtu vairāk piemērots sim uzdevumam. Taču parādība bija neatlaidīga un uzsvēra, ka ''ir ļoti svarīgi, lai tu personīgi aizietu un lūgtu'', lai ''ar tavu piedalīšanos tiktu izpildīta mana velēšanās'' (NM, 59).

  Nākamajā dienā Huans Djego - atkal pēc vairāku stundu gaidīšanas - vēlreiz vērsās pie bīskapa. Pārsteigts par indiāņa neatlaidību, tas tomēr vēl nebija gatavs viņam noticēt. Tāpēc bīskaps viņam uzdeva lūgt parādībai ''kādu citu zīmi, lai varetu noticēt, ka debesu karaliene sūta viņu personīgi'' (NM, 78).

Trešā sastapšanās

Huans Djego atgriezās pie Tepejaka kalna, kur viņu jau gaidīja sievietes tēls. Viņš nodeva tai bīskapa lūgumu, un parādība atbildēja:

90. ''Labi, mans dēls, tu rīt šeit atgriezīsies, lai varetu nogādāt bīskapam zīmi, ko viņš no tevis prasa.

93. Un tagad ej; rīt es tevi šeit gaidīšu.''

Ceturtā sastapšanās

Nākamajā rītā, 1531. gada 12. decembrī, Huana Djego tēvocis Huans Bernardino bija tik slims, ka Djego baidījās, ka viņš varētu tajā pašā dienā nomirt. Tāpēc viņš nolēma neiet uz norunāto tikšanos pie pakalna, bet devās tieši uz Tlatilolko baznīcu, lai atvestu priesteri. Nonācis Tepejaka kalna apkārtnē, viņš gribēja to apiet cerībā, ka ''svētā jaunava'' viņu nepamanīs.

  ''104. Viņš domāja , ka no turienes , kur viņš pagriezīsies, tā viņu neredzēs, tā, kas pilnībā redz visu.

  105. Bet viņs viņu redzēja, kā viņa nokāpj no pakalna, ka viņa to pamanījusi no vietas, kur agrāk to redzējusi.

  106. Viņa nāca tam pretī no pakalna puses, viņa tam nogrieza ceļu; viņa tam teica:

  107. ''Kas noticis, mans mazākais dēls? Kurp tu ej , kurp tu dodies?''''

  Huans Djego, bēdu sagrauzts, pavēstīja par tēvoča slimību. Tēls apsolīja to tūlīt izdziedināt. Un tajā pašā brīdī tā notika. Tomēr attiecībā uz Huana Bernardino slimību nav vienprātības; NM par to vienkārši teikts:

 ''95. Kad viņš atgriezās mājās, viņa tēvocim Huanam Bernardino bija uzbrukusi slimība, viņš bija ļoti smagi slims.''

  Citos nostāstos tiek minēts tā dēvetais kokolikstla drudzis, kas neizbēgami beidzas ar nāvi. Citas versijas , kas tiek atzītas šodien, XX gadsimta piecdesmitajos gados izvirzīja Gvadalupes pētniece Helēna Bērensa, tostarp arī tādu, ka Bernardino bijis nāvīgi ievainots ar bultu mugurā. Šķiet ka visa šī epizode ar tēvoča saslimšanu/ievainošanu, ieskaitot izārstēšanos, ko ceturtajā sastapšanas reizē panāca Djego, nav nekas cits kā leģendas veidošanās.

Šajā laikā Tepejakā risinājās izšķirošie notikumi:

''125. Viņa tam teica: ''Nāc augsā, mans mazākais dēls, augšā uz paugura virsotni, kur tu mani esi redzējis un kur es tev devu uzdevumus.

126. Tad tu redzēsi, ka tur ir dažādi ziedi. Noplūc tos, savāc tos un saliec tos kopā; tad nokāp lejā, atnes tos šeit manā klātbūtnē.''

127. Un tad Huans Djego uzkāpa pakalnā,

128. un, kad viņš bija uzkāpis virsotnē, viņš ļoti brīnījās par to, cik daudzas un dažādas ziedošas puķes tur ir, to pumpuri atvērti, skaisti un brīnišķīgi, kaut arī vēl nebija pienācis to laiks.

129. Jo šaja laikā viss bija sastindzis salā.''

NM  vairākkārt uzsvērts, cik brīnišķīgs un pārsteidzošs bijis šis fakts: par spīti aukstajai ziemmai , tur augšā, Tepejaka virsotnē, ziedēja brīnišķīgas puķes, vietā, kur pat vasarā nebija nekā cita kā ''daudz stāvu klinšu, dadžu, ērkšķu un kaktusu'' (NM, 132). Huans Djego plūca puķes, kā viņam bija uzdots, un lika tas savā tilmā, lakatveidīgā apģērba gabalā, kas līdzinājas priekšautam. Tad viņš atgriezās pie sievietes tēla, kas viņu gaidīja pakalna pakājē:

 ''135. un , kad viņa tās [puķes] redzēja , viņa tās paņēma savās godājamās rokās;

136.  tad viņa tās atkal ielika viņa tilmā un teica viņam:

137. ''Mans mazākais dēliņ, sie dažādie ziedi ir pierādījums, zīme, kas tev jāaiznes bīskapam;

138. manā vārdā tev viņam jāsaka, ka no tā viņam jāsaprot mana vēlēšanās un jāpilda mana prasība un griba.

139. Un tu (..), kas esi mans sūtnis (..), tevī ir ielikta absolūta uzticība;

140. un es tev stingri pavelu, lai tu neatvērtu savu tilmu nekur citur kā vien bīskapa klātbūtnē un parādītu viņam, ko tu nes.''  (attēlā)

  Huanam Djego atkal bija jāpošas ceļā, atkal viņam stundām ilgi jāgaida , līdz bīskaps vinu pieņem. Šoreiz vinš nebija viens, telpā atradās vairakas augstas baznīcas amatpersonas, arī bīskaps Sevastjans Ramiress i Fuenleals. Huans Djego nokrita ceļos Sumarragas priekšā un pastastīja, kas ir noticis, proti, ka viņš Tepejaka kalnā saplūcis ziedus, un ta esot zīme, ko bīskaps pieprasījis:

 ''180. ''Šeit tā ir; lūdzu, saņem to!''

  181. Un tad viņš izpleta savu balto tilmu, kurā viņa bija ielikusi ziedus.

  182. Un šajā brīdī zemē nokrita dažādi dārgi ziedi,

  183. tad tā [tilma] pārvērtās zīmē, pēksņi parādījas pilnības mīļais attēls, jaunava Marija, Dievmāte formā un veidolā, kāda tā tagad ir.

  184. Tur, kur tas tagad tiek uzglabāts viņas mīļajā mazajā namā, viņas mazajā svētvietā tur , uz Tepejaka, kas tiek saukts par Gvadalupi.

  185. Un , kad valdošais bīskaps to redzēja un visi, kas tur bija, nokrita ceļos, viņi to ļoti apbrīnoja.''

  Šis notikums pārliecināja bīskapu: kā tēls bija licis , uz Tepejaka vispirms tika uzcelta neliela kapela, bet 1695. gadā šajā vietā uzbūvēja lielu katedrali. 1754. gadā savā bullā Gvadalupes brīnumu atzina pāvests Benedikts XIV , turpmākie pāvesti ne vien regulāri uzsvēra šīs atzīšanas pamatotību, bet arī sankcionēja Gvadalupes aizvien augstako rangu. 1976. gadā tika uzcelta jauna bazilika, kas spēj uzņemt desmit tūkstošus cilvēku, jo vecā katedrale draudēja iegrimt aizvien vēl purvainajā pamatnē. Pāvests Jānis Pavils II Gvadalupi apmeklēja 1981. gadā, kad tika svinēta parādīšanas 450. gadadiena. Vēlreiz viņš to izdarīja 1990. gadā. 20 miljoni svētceļnieku no visas pasaules, kas katru gadu apmeklē Gvadalupi, liek to uzskatīt par vienu no lielākajam Marijas svetvietam pasaulē.

Tilmas attēla parādīšanās

Gvadalupes baziliks, vieta , kur glabājās tilma, mūsdienās.

Zinātniskie pētījumi.

 Kā jau tiek uzsvērts , attēla rašanās, Gvadealupes notikumā uzskatāma par vienreizīgu parādību, par cik tā ir vienīgais taustamais artefakts no jebkad notikusajām ''sveto vizītem''. (attēlā - tilmas oriģināls)

Madonnas krāsainais attēls no Huana Djego tilmas ir 142, 24 cm augsts.Šis attēls ir pilnibā saglabajies oriģinals tieši no Huana Djego laikiem, kas parādījas vairaku liecinieku klātbūtnē 1531. gadā.

Pēdējos gadu desmitos veikti daudzi attēla un tilmas materiāla zinātniskie pētījumi. To rezultati ir ārkārtīgi interesanti.

(attēlā agaves šķiedru paklājiņš, no kā izgatavota tilma)

1. Pati tilma:  tā austa no rupjām agaves sķiedrām. Parastos apstākļos , pat ļoti saudzīgi, apejoties, tās kalpo ne ilgāk kā 20 gadu, turpretim Huana Djego tilma eksistē jau vairak kā 450 gadu (divdesmitkārtīgs faktors!), neizrādot nekādas sairšanas pazīmes.

2. Krāsu noturība:

450 gadu laikā krāsas uz tilmas saglabajušās svaigas un dzīvas. Tas ir jo vairāk pārsteidzošāk tāpēc, ka pirmos simt gadu attēlu neaizsargāja stikla plāksne. Tilma glabājās mazā, mitrā atvērta kapelā, pakļauta vīraka un ziedojumu sveču dūmu iedarbībai. Slimie likuši tilmu uz sava ķermeņa, to skūpstījuši, un tai pieskārušies desmitiem tūkstošu cilvēku. Ar to berztas rotaslietas un citas cilvēkiem piederošas lietas, kā arī zobeni un šķēpi. Viens no attēla pētniekiem Filips Kalahans no Floridas universitātes 1979. gadā tieša tilmas tuvumā izmērīja ziedojuma sveču radīto ultravioleto staru energiju. Pēc siem datiem , 450 gadu ilgajam pastāvīgajam apstarojumam bija jau sen jāsabojā krāsas: ''Pārak spēcīgs ultravioletais starojums izbalina parastos krāsu pigmentus, vienalga vai tie būtu organiski , vai neorganiski: it īpaši izbalē zilie toņi.''

 Taču faktiski krāsas ir saglabajusas līdz mūsdienām.

3. Krāsu sastāvs

1936. gadā Heidelbergas universitātes ķīmijas pasniedzējs Nobela prēmijas laureāts Rihards Kūns pirmo reizi ieguva tilmas materiāla paraugu analīzei. Tās bija divas šķiedras no Gvadalupes attēla, viena sarkana, viena dzeltena. Pētījuma rezultāta Kūns konstateja, ka ne uz šķiedram , ne tajās iekša patiesība nav nekadu krāsvielu, t.i., nav lietotas ne augu, ne dzīvnieku valsts izcelsmes, ne arī mineralas krāsvielas. - ''Sintētisku krāsvielu izmantosana ir izslēgta, jo tās tika radītas 300 gadu pēc svētā attēla tapšanas.''

  1946. gadā pirmo reizi tika veikts tiešs tilmas mikroskopiskais pētījums. Tas apstiprināja pirms desmit gadiem veikto atklājumu, turklāt tika secināts, ka attēls viennozīmīgi nav gleznojums, jo netika konstatētas nekādas otas atstātas švīkas. 1954. gada profesors Fransisko Riveras veiktā atkārtotā analīze deva līdzīgus rezultātus. - ''Ja attēls nav gleznots - kas tas ir?'' 1963. gadā attēla pētījumus veica firmas Kodac eksperti. Viņi konstatēja, ka attēlam ''pēc būtības ir fotogrāfisks raksturs''.

1979. gada maijā profesora Filipa Kalahana un profesora Džodija Smita (Floridas universitāte) infrasarkanajos staros veiktās analīzes parādīja, ka uz tilmasnav ne pagleznojuma, ne gruntējuma, ne arī aizsargājoša lakojuma: ''Infrasarkanajos staros veiktajos uzņēmumos neparādas nekādas otas triepienu pēdas, un fakts, ka daudzajās neaizpildītajās starptelpās, kas redzamas materiālā, trūkst līmējuma, ir vispārzināms.Šāds fenomens ir fantastisks (..). Izrādās, ka auduma sārtā krāsa laiž cauri infrasarkano starojumu, kas uzskatama par vēl vienu mīklu. Parastie sārtie pigmenti ir caurspīdīgi infrasarkanajā gaismā, taču tā tas nav ar tiem nedaudzajiem, kas atrodas attēlā.''

(nāk. attēls infrasarkanajā starojumā)