Mans spoku stāsts... [ 2. daļa ]19

Ok, bet pēc sporta bija vēl trakāki gadījumi...

Mēs visi pārģērbjamies un dodamies uz Mūzikas stundu, taču es saprotu ka ar manu pudeli kaut kas nav kārtībā, jo ūdens pudelē bija kļuvis no remdena par aukstu, un drauga soma vēsa. Taču tas vēl nebija viss... Stundas laikā klasesbiedrene Anete ( vārds mainīts ) atskārta ka ir pazudusi viņas somiņa ar maku un telefonu, tad viņa to devās meklēt ( somiņa pazuda ģērbtuvē, laikā kad durvis bija aizslēgtas un neviens tur nevarēja iekļūt iekšā ). Protams somiņa neatradās, taču tad dažiem klasesbiedriem sāka zvanīt nepazīstams nummurs, un tad kad kāds pacēla uzreiz to nometa. Daži pat mēģināja pazvanīt uz to nummuru, bet bez rezultātiem. Un pēc šī viena telefona zvana atklājas ka dažas dienas pirms šīs trakās dienas, kāds zvanīja ar tādu pāsu nummuru citiem un runāja bērna balsī. Tikai neviens nevar izskaidrot kā bērns var zināt telefona nummurus, pie tam nepazīstamus? Vēlāk pēc stundām mēs visi gājām meklēt to somiņu, taču nekā ( tur bija savācies tāds paliels bars ) un visi gāja iekšā, bet tikai es Pēteris ( vārds mainīts ) un Edžus ( vārds mainīts ) redzējām ka gar stenderi grābstās kaut kāda roka. Pēc neilga laiciņa paklīda baumas ka kādu laiku iepriekš tur bija pakāries zēns, taču neviens nevar pateikt ir tā taisnība vai nav. Tad mēs arī uzzinājām vēl vienu interesantu faktu par skolu. Izrādās tā celta uz kapsētas un skolas teritorijā bija kara bunkurs, kurā bija daudz bojā gājušu karavīru, tostarp ļaunu cilvēku. Pēc pāris gadiem bunkuru nojauca ( pēc manām domām nebija laba rīcība ). Un tagad pusei no klases ir reāli bail.Tāka mēs tagad nezinam ko darīt...

P.S. Teksts garš, bilžu maz :D

Stāsts ir reāls un tam ir apmēram 23 aculiecinieki.