Tālāk es noķļuvu uz jumta. Tāds diezgan ar sūnām apaudzis jumts ar skurteni. Uz tā vēl stāvēja veca sieviete. Bija ļoti tumšs. Es nezināju kāpēc es tā daru, bet manas rokas un kājas mani neklausīja un rāpās iekšā dziļajā skurstenī un tad atkal uz jumta beigām. Bija sajūta, ka kritīšu. Vecā sieviete kliedz: ''Es izsaukšu policiju'' Es atkliedzu pretī: '' Kadēļ, lai policija izsauc ugunsdzēsējus, kas mani dabūtu lejā?''
Tad es skatījos uz vīrieti. Tam nebija ģimenes un tas es sadzirdēju pašu briesmīgāko. Viņš teica: ''Sīki ieroči, lai viņus nomocītu'' Man sirds sažnaudzās, es sāku iedoāties ar kādiem šausmīgiem rīkiem viņi bija mocīti un kas ar viņiem bija darīts. Un tad vīrietis turpina: ''Man ir lieli ieroči ar ko Jūs nogalināt!""
Tad skanēja ļoti skaļa dziesma un es pamodos savā istabā. Pulkstens bija 6:40 un man bija jāiet uz skolu. Ar lielām grūtībām piecēlos, apģērbos un devos uz virtuvi, kur var ieslēgt gaismu (man istabā brālis guļ, nevēlos viņu modināt, viņam vēlāk jāiet uz skolu). Ieslēdzu gaismu un skatījos uz tumšo dzīvokli, baidījos irt tumsā - ja nu tur ir kaut kas šausmīgs.
Pēc desmit minūtēm devos uz autobusu un braucu uz skolu. Tagad mans lielākais murgs ir matemātika.
P.S. Tagad kad es ieliku šo rakstu, man ir 8. līmenis
