Senlatvieši dzīvoja saskaņā ar dabu un tās norisēm. Gadskārtu svētki saistīti ar saulgriežiem un nozīmīgām pārmaiņām dabā, kas notiek katru gadu. Tā kā senlaviešu pamatnodarbošanās bija zemkopība un lopkopība, tad saimniekošanā vadījās pēc regulārajām pārmaiņām dabā, tām pakārtoja savu dzīvi. Lai veiksmīgāk ritētu darbi un raža padotos labāka, svētkos tika pareģoti laikapstākļi nākamajam pavasarim, vasarai, izvēlēts labākais laiks stādīšanai. Gadskārtu svētkos tika veiktas dažādas rituālas darbības, kas vairotu labklājību, auglību, pasargātu no ļauniem spēkiem. Svētkos tika pagatavoti ēdieni ar simbolisku nozīmi (piemēram, zirņi simbolizē sauli, tos ēda Ziemassvētkos un Lieldienās - ziemas un pavasara saulgriežos). Svētku laikā zīlēja nākotni.
Metenis jeb Vastlāvis
Meteņus svinēja devītajā piecdienu nedēļā pēc Ziemassvētkiem.
Svētku nosaukums radies no ticējuma, ka šīs dienas vakarā Laima metot cilvēkiem savas dāvanas.
Meteņos, pirms svētku mielasta, saimnieks pacienāja Dievu (upurēja daļu svētku mielasta), un tikai pēc tam saime drīkstēja ieturēt vakariņas.
Tradīcijas
Vizināšanās no kalna ar ragaviņām - šo darbību veica, lai vasarā izaugtu gari lini (jo tālāk no kalna nobrauks, jo garāki lini izaugs).
Budēļi - maskās tērpti cilvēki apciemoja savus kaimiņus. Meteņu budēļus sauca par skutelniekiem, Meteņa bērniem, Meteņiem. Budēļi nesa sev līdzi slotiņu, ar kuru rotaļīgi iepēra saimes sliņķus (Meteņa bērni meklēja dažādus pārkāpumus saimes darbos, un tad vainīgais tika iepērts).
Laikapstākļu vērošana - tāpat , kā citos svētkos, arī Meteņos vēroja laiku un paredzēja nākamā gada ražu. Piemēram: ja Meteņos mājas jumtu klāj sniegs, tad arī Lieldienās būs sniegs, toties vasarā būs daudz sēņu un ogu; ja Meteņos ir garas lāstekas, tad vasarā izaugs gari lini.
Māras diena
Latgalē šo dienu dēvē par blauščiņu, kāpostu Māru , Kāpostnīcu, jo lielākā daļa tradīciju saistītas ar kāpostiem. Māras dienā mostas visa dzīvā radība. Ticēja, ka šajā dienā lācis apgriežoties uz otriem sāniem, tādēļ no rīta vajadzēja agri celties,savādāk lācis atdos visu savu miegu un cilvēks visu gadu būs miegains (agra celšanās senlatviešiem bija ļoti nozīmīga - lauku darbi sākās ļoti agri no rīta un ilga līdz pat vakaram, no kvalitatīva darba atkarīga turpmākā izdzīvošana).
Tradīcijas
Darbs - šajā dienā līdz pusdienas laikam nedrīkstēja darīt nekādus rokdarbus. Nedrīkstēja šūt, jo tad tārpi izēdīšot kāpostus. Mazgāšanās tekošā ūdenī - jaunas meitas pirms saullēkta devās mazgāties uz tekošiem ūdeņiem, jo tad vasaras saulē nenodegšot.
Sviesta kulšana - Māras dienas rītā jādarina deviņzaru mieturis un jākuļ sviests (Māra, auglības dieviete, atbildēja arī par pienu), jo šajā dienā tas labi izdošoties.
Zīlēšana - Māras dienā meitas zīlēja par precībām. Pirms saules lēkta jāizslauka istaba un gruži jānes uz krustcelēm, tad jāklausās - no kuras puses suns rej, uz to pusi aizprecēs.
Lieldienas - pavasara saulgrieži
Šajā dienā dienas un nakts garums ir vienāds. Šos svētkus svinēja devītajā piecdienu nedēļā pēc Meteņiem.
Tradīcijas
Ēdiens ar simbolisku nozīmi - tā kā Lieldienas ir saulgriežu svētki, tad raksturīgākais
šo svētku ēdiens ir vārītas olas un zirņi. Zirņu forma simbolizē sauli, tos ēda, lai kļūtu bagāts. Ola simbolizē sauli, tā ir arī auglības simbols (no olas rodas jauna dzīvība). Olu krāsošana - tās vārīja sīpolu mizās, iegūstot sarkanbrūnu toni. Lai iegūtu zaļu nokrāsu, olas vārīja bērzu lapās, siena gružos, bet alkšņu mizās krāsotas olas ieguva brūnu nokrāsu. Izvārītās olas rotāja, ieskrāpējot rotājošos elementus uz čaumalas ar naža galu vai adatu. Jaunas meitas izrotātu olu dāvināja iemīļotajam puisim, lai parādītu savu prasmi.
Olu sišana - to dara, lai mājās ienāktu svētība. Ar olām sitās, lai uzzinātu, kurš ilgāk dzīvos (kam stiprāka ola, tam ilgāks mūžs).
Šūpoļu kāršana un šūpošanās - šūpošanās saistīta ar auglības rituāliem, ar šūpošanās kustībām centās vairot auglības spēku. Jo augstāk šūposies, ja labāka raža. Šūpoles kāra katrā ciemā, parasti kalna galā, lai šūpoles varētu ieraudzīt no liela attāluma. Katru gadu šūpoles kāra citu māju saimnieki. Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu šupoļu kārēji un šūpotāji saņēma samaksu - cimdu pāri, krāsotu olu u.c. Šūpojās vēl nedēļu pēc Lieldienām, bet tad šūpoles īpašā ceremonijā izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu, kur šūpoties.
Mazgāšanās tekošā ūdenī - ticēja, ka ūdenim, kurš tek austrumu (austošās saules) virzienā, Lieldienu rītā piemīt dziedinošs spēks. Piemēram, Lieldienu rītā jāsēž pie strautiņa un jāskatās, kā saule šūpojas. Tajā brīdī, kad saule šūpojas, trīs reizes jāiemērc kājas ūdenī, tad gada garumā Laima pavadīs visos darbos. Pēršana ar rīkstēm - jaunieši apciemoja kaimiņus, līdzi nesdami izplaucētu bērzu zariņus, pūpolus, ar kuriem iepērt kaimiņus. Lai izvairītos no pēršanas, kaimiņi atpirkās ar olām, kuras jaunieši ielika līdzpaņemtajā groziņā. Ar izplaucētu bērzu rīkstēm pēra arī mājlopus, lai vasarā tos nekostu kukaiņi.
Ļauno garu aizbaidīšana - šajā dienā ļoti aktīvi kļūstot ļaunie gari, tādēļ tos centās aizbaidīt, izmantojot dažādus līdzekļus. Tā kā pīlādzim piemīt īpašs spēks ļauno garu aizbaidīšanā, tad tā zaru piestiprināja pie durvīm, lai ļaunie gari netiktu nedz mājā, nedz kūtī.
Zīlēšana - Lieldienās meitas zīlēja uz preciniekiem. Piemēram, Lieldienu rītā meita saklāj gultu. Kurš puisis pirmais gultā apsēdīsies, tas arī ir precinieks. Lieldienu rītā jāiet laukā gavilēt. No kuras puses skan atbalss, uz to pusi togad aizprecēs.
Jāņi - vasaras saulgrieži
Agrāk šos svētkus svinēja 21. jūnijā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Uzskatīja, ka šajā dienā daba sasniegusi savu pilnbriedu. Šajā dienā un naktī vāktajiem ārstniecības augiem piemīt vislabākā iedarbība.
Tradīcijas
Jāņu zāļu lasīšana, ēku pušķošana - šajā dienā lasītajiem augiem piedēvēja īpašu spēku ļaunuma aizdzīšanai, veselības un svētības iegūšanai, tādēļ ar Jāņu zālēm pušķoja dzīvojamās telpas. Tās rotāja ar vainagiem, ziediem, meijām. Ar bērza un ozola meijām pušķoja istabas, vārtus, durvis, tās lika arī pie gultas. Tika izmantoti arī dzeloņaugi (ērkšķi, dadži), kuri īpaši aizsargājot pret ļauniem gariem, burvjiem, skauģiem, raganām.
Vainagu pīšana - vainaga forma simbolizē sauli. Sievietes savus vainagus pina no dažādiem ziediem. Vīriešiem pina ozollapu vainagu (ozols - vīrišķā spēka simbols). Zāļu vainagi tika arī mājdzīvniekiem.
Siera siešana - gatavojoties Zāļu vakaram, katra saimniece sēja sieru. Siera apaļā forma un dzeltenā krāsa simbolizē sauli.
Līgošana - Zāļu vakarā kaimiņi dodas viens pie otra ciemos. Ciemiņi jeb Jāņa bērni tiek pacienāti ar sieru un alu. Pēc mielasta līgotāji dodas aplūkot saimniecību, dziedot Jāņadziesmas, tādējādi nesot svētību. Saimnieki tiek arī aplīgoti (par viņiem labsirdīgi pasmejas), ja līgotāji pamanījuši kādu nepadarītu darbu, bet par to nedrīkstēja apvainoties.Jāņuguns dedzināšana - saulgrieži ir gaismas svētki, uguns - gaismas simbols. Uzskatīja, ka Jāņugunij piemīt īpašs spēks. Tie, kas uzturējušies šīs uguns tuvumā, tika pasargāti no slimībām un ļaunuma. Uguns nesot svētību arī laukiem - cik tālu ugunskura gaisma pārklāj laukus, tik tālu tie saņems svētību un auglību. Tādēļ Jāņuguni kūra kalna galā, kurinot ugunskuru vai arī aizdedzinot kārts galā piestiprinātu muciņu, pildītu ar sveķainu malku.
Papardes zieda meklēšana - uzskatīja, ka šo ziedu var redzēt tikai Jāņu naktī. To meklēja, lai iegūtu labklājību un svētību.
Zīlēšana - meitas zīlēja uz preciniekiem. Piemēram, ozola zaros meta savu vainagu. Cik reizes tas nokritīs zemē, tik gadus vēl paliks neprecēta. Ticēja, ka līgavainis var parādīties arī sapnī.
Pētera diena
Vasaras saulgriežu noslēgums. Saule pēc savas kulminācijas punkta sasniegšanas sāk slīdēt uz leju, arī daba šajā laikā sasniegusi savu krāšņumu. Šo dienu dēvēja arī par lapu dienu, jo ziedi sāk noziedēt, bet lapas kļūst košākas. Vēl šo dienu dēvē par Pērkona vai zibens dienu (Pētera dienā nedrīkstēja strādāt, bet to, kas tomēr strādās, nospers zibens).
Pētera dienu svinēja kā Jāņu dienas atsvēti. Pētera dienā līgodami dodas pie kaimiņu Pēteriem. Pēc šīs dienas līgodziesmas vairs nedzied.
Ar Pētera dienu sākas siena laiks.
Miķeļa diena - rudens saulgrieži
Pļaujas svētki jeb appļāvības. Tika rīkotas Jumja saņemšanas svinības (Jumis - auglības dievs) - Miķeļdienas rītā tika nokauts auns, izvārīts, tad mājinieki devās tīrumā nopļaut pēdējo labības kušķīti, kuru atstāja īpaši šai dienai, pēc tam devās uz mājām svinēt šos svētkus.Ar Miķeļa dienu beidzas visi zemes darbi, zeme dodas atpūtā, tā sasalst. Līdz šai dienai visa labība jāsaved zem jumta, jāpabeidz visi lauku darbi, jo ziemai vārti vaļā. Šajā dienā beidzās arī saimniecības gads, kad tika slēgti jauni līgumi.
Ar Miķeļiem sākas veļu laiks - mirušo radu gari atnāk ciemos pie dzīvajiem ģimenes locekļiem. Lai mirušo garus netraucētu, strādāja darbus, kas neradīja troksni. Šis bija arī pasaku stāstīšanas un mīklu minēšanas laiks.
Dažos novados veļu laikā mājas apstaigāja maskās tērpti cilvēki - "vecīši" , kas nesa mājām savu svētību. Atšķirībā no Ziemassvētku budēļiem, šie viesi izturējās klusi.
Ziemassvētki - ziemas saulgrieži
Šajā laikā diena ir visīsākā un nakts - visgarākā. Līdz ar saules atgriešanos pārstāj stāstīt pasakas un minēt mīklas, bet sāk iet rotaļās, kurām ir simboliska nozīme - gaismas un tumsas cīņa, saules atgriešanās.
Tradīcijas
Ēdieni ar simbolisku nozīmi - cūkas šņukurs (simbolizē arklu, jo cūka ar savu šņukuru "ar" zemi), zirņi (to apaļā forma simbolizē sauli).Rotājumi - pušķi no salmiem, kuri sasprausti kartupelī, puzuri - tie simbolizēja sauli. Rotājumus piekāra pie griestiem istabas vidū, lai tie brīvi kustētos. Ja šie rotājumi pārstāja kustēties, tad ticēja, ka mājā notiks nelaime.
Bluķa velšana - ozola bluķi vēla no vienas mājas uz otru, tādējādi atbrīvojoties no ļaunā un atnesot svētību. Pēc velšanas bluķis tika sadedzināts. Bluķa velšana atgādina saules kustību, bet tā sadedzināšana - gaismas atdzimšanu, saules un siltuma atgriešanos dabā.
Ķekatas (budēļi) - maskās tērpušies ļaudis iet no mājas uz māju, no ciema uz ciemu, lai nestu svētību un aizbaidītu ļaunos garus. Uzskatīja, ka ķekatas ir māju labie gari, kas mājām nes svētību un laukiem auglību, tādēļ ķekatniekus laipni uzņēma un gardi pacienāja. Tērpšanās maskās saistās ar seniem auglības rituāliem. Pārģērbās par tiem spēkiem, kurus gribēja pielabināt. Maskas iedala divās grupās - cilvēku maskās un dzīvnieku (lācis, dzērve, kaza, zirgs), priekšmetu (siena kaudze, labības kūlis, slota), mitoloģiskajās (Dievs, Laima) maskās. Arī budēļi meklēja kādu nepadarītu darbu apciemoto māju saimniecībā vai negatīvu rakstura īpašību saimes ļaudīs, un šos cilvēkus apdziedāja.
Zīlēšana - to darīja, skaidrojot redzētos sapņus vai arī veicot dažādas maģiskas darbības. Zīlēja gan likteni, gan mūža ilgumu, gan preciniekus. Piemēram, katrs mājinieks izvelk salmu, kuri uz galda sakārtoti rindā zem galdauta. Kurš izvelk visgarāko salmu, tas visilgāk dzīvos. Meita met pār plecu kurpi. Uz kuru pusi nokritušās kurpes purngals rādīs, uz to pusi aizprecēs.
Ziemassvētkus svinēja četras dienas. Pēc šiem svētkiem sākās jauns gads ar saviem priekiem un raizēm.
