Esmu atpakaļ. O:-) Pēc ĻOOOTI ilgas pauzes . 
Cerams, ka neesat mani aizmirsuši 
. Taad . . Nekavēšu. ;3 Labu lasīšanu!
Tīna zibens ātrumā ieskrēja istabā . Katrīna spurojās, lai atbrīvotos no siksnām. Vēders ļoti sāpēja un tecēja asinis . Vīrietis slaucīja seju no spļāviena. kuru tieši mērķī viņa virzienā bija raidījusi Katrīna . Tīna drošības pēc iesita šim vīrietim, kurš atslēdzās . Pieskrējusi pie Katrīnas, Tīna sāka siet vaļā siksnas . Lampa, kas bija diezgan tuvu pie galda, dedzināja Katrīnas vēderu. Katrīna, sakodusi zobus cīnijās pret sāpēm. Kad Tīna ieraudzīja lielo asiņu daudzumu, kas pilēja nost no ķirurga galda, viss , ko viņa izgrūda bija:
- Tevi jānogādā pie ārsta .-
Katrīna nopūtās. Viņa nezināja, cik ilgs laiks ir pagājis, kopš viņa izkāpa no mammas automašīnas un aizskrēja. Viņa nezināja, ko par to visu domās viņas brālis, kuram viņa uzticēja pilnīgi visu . - Varbūt tomēr viņam neko neteikt? - Katrīna klusi domāja . Tīna jau gandrīz bija atsaitējusi visu, līdz abas sadzirdēja soļus no gaiteņa puses.
- Ātrāk, Tīna . - Katrīna viebjoties sāpēs, čukstēja Tīnai. Meitene, tramīgi atskatoties un trīcošām rokām rāva vaļā siksnas . Soļi nāca arvien tuvāk un tuvāk ,Katrīna gandrīz nokrita no galda .
- Ir ! - gandrīz iebļaujoties , Tīna triumfējoši sāka smaidīt . Katrīna noleca no galda, netīšām aizķerot instrumentu galdu , tādējādi apgāžot to un radot lielu blīkšķi . Abas meitenes šausmās iepleta acis . Soļi apstājās pie zāles durvīm . Atskanēja meitenīga balstiņa .
- Tēt ? - Balss klusi jautāja.
- Tēt, vai tu esi šeit? - Balss turpināja .Tīna zīmīgi paskatījās uz Katrīnu, kura diemžēl šo neredzēja, jo turēja asiņojošo vēderu. Negaidot nekādu reakciju no Katrīnas, Tīna devās uz durvju pusi . Katrīna ieraudzīja Tīnu, kura braši soļoja uz ārpusi.
- Tu esi jukusi? - Skaļi čukstēja Katrīna . Tīna apcirtās un skatījās Katrīnā ar neizprotošu skatienu.
- Ko citu man darīt? - Ar žestiem atbildēja Tīna . Katrīna saprata, ka nav vērts te tupēt mūžīgi un lēnu tipināja pie Tīnas. Tīna bija ļoti veikla meitene . Ātri un klusi pieskrējusi pie durvīm, viņa paskatījās ārā pa tām . Gaitenis bija tukšs, nebija neviena pavediena par balss īpašnieku, ne par to, ka te vispār ir dzīvojamā māja . Gaitenis izskatījās kā apsēstā mājā - tukšs, gaismas nebija , sienas bija nolupušas un grīdas dēļi smagnēji čīkstēja .
- Bet . . Mēs bijām MĀJĀ. NORMĀLĀ mājā .- Katrīna vairs , nejūtot sāpes, drošāk ierunājās.
- Maģija, dārgā . - Tīna attrauca , paņēmusi rokās dēli no grīdas .
- Te ir kāds ēkas plāns? - Katrīna neizpratnē lūkojās uz gaiteņa otru galu .
- Es te esmu pirmo reizi . Nejautā man , bet skaties . Es piesedzu, tu vēro un pēti.- Tīna ierunājās skarbāk nekā jebkurā citā reizē . Tā nogājušas jau vairākas minūtes, Katrīna pamanīja kautko, kas varbūt palīdzēs .
- Tīna ! Panāc ! - Katrīna ar roku mājot savai jauniegūtajai draudzenei , uzsauca . Tīna uz brīdi piemiedza acis, bet pēctam sāka stresaini staigāt šurpu.. Turpu.. Šurpu.. Turpu, un tā, līdz sāka smaidīt.
- Es beidzot SAPRATU. Es sapratu, KUR mēs atrodamies!- Tīna lūkojās Katrīnā.
- Jā? Es gan nezinu. - Katrīna noņurdēja .
- Mēs atrodamies vecajā bankā . Un es zinu izeju . - Tīna teica,
- Seko ! - Viņa parāva Katrīnu aiz rokas .
