Vai atceraties laikus, kad Mēness vēl nebija pie debesīm? Protams nē, jo tas notika tūkstošiem gadus atpakaļ. Taču, tālās to laiku atbalsis, kad naksnīgajās debesīs nebija redzams Mēness, atrodamas dažādu tautu teikās. Varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka maiju hronikās, kas attiecas uz laiku pirms Grēku plūdiem, nekas nav rakstīts par Mēnesi, jo tolaik naksnīgās debesis apspīdēja nevis Mēness, bet gan Venera! Arī Āfrikas tautu mīti apgalvo, ka pirms lielās katastrofas Mēness debesīs nav bijis redzams.
Par šo interesanto faktu III gs. p.m.ē. jau rakstīja Aleksandrijas bibliotēkas pārzinātājs Rodas Apolonijs. To apgalvodams, viņš citēja senos rokrakstus, kuri diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājušies.
17. gs Ķīnu apmeklēja jezuītu misionārs Martins Maritinuss. Ķīnā viņš pavadīja vairākus gadus un pēc atgriešanās Eiropā uzrakstīja grāmatu "Ķīnas vēsture". Pamatojoties uz faktiem, kas ņemti no seniem ķīniešu rokrakstiem Martinuss stāstīja, kas noticis Grēku plūdu laikā: "Debesu balsti sagāzās, Zeme tika satricināta līdz pašiem pamatiem. Debesis sāka krist uz ziemeļiem. Saule un zvaigznes mainīja savu vietu. Viss kosmoss zaudēja kārtību. Bija Saules aptumsums, planētas novirzījās no savām orbītām."
Tātad planētu kustības trajektorijas mainījās. Mainījās Veneras un Marsa ceļi. Mainījās arī Zemes stāvoklis attiecībā pret Sauli - Zeme atvirzījās no tās tālāk.
Saskaņā ar angļu astronoma Litltona teorija, vietojoties planētām un to pavadoņiem no kopīga "celtniecības materiāla", to masu attiecībai jābūt 9:1. Zemes masas attiecība pret Mēnesi ir 81:1, bet Marsa un Mēness - 9:1.
No vēstures zinām, ka ēģiptiešu priesteri katram faraonam, kas kāpa tronī, lika nodot zvērestu, ka tiks bez izmaiņām saglabāts ēģiptiešu kalendārs, kas sastāvēja no 360 dienām. Piecas liekās dienas palika ārpus kalendāra un tika izmantotas, lai svinētu svētkus par godu dieviem. Saskaņā ar ēģiptiešu mītu šīs piecas dienas bija radušās tādēļ, ka dievs Tots tās kauliņu spēlē iespēlējis no Mēness dievietes un uzdāvinājis Saules dievam, bet līdz tam kalendārā bijušas 360 dienas. Tieši tāda pati bija arī seno Šumeru laika skaitīšana.
Var pieņemt, ka laikā, kamēr Mēness vēl nebija kļuvis par Zemes pavadoni, gads bijis 360 dienas garš un Zeme orbītā pārvietojusies katru dienu par vienu grādu.
Kas attiecas uz hipotēzi par Mēness un Marsa izcelšanos no kopīga "celtniecības materiāla", tad jāsaka, ka to zināmā mērā apstiprina ķīmiskā sastāva analīze, kas tāda, ka Mēness un Marsa iežiem ir daudz vairāk kopīga nekā Mēness un Zemes iežiem. Jāpievērš uzmanība arī tam, ka Mēness ekvatora slīpums ir ļoti līdzīgs Marsa orbītas slīpumam, bet pavisam krasi (piecas reizes) atšķiras no Zemes orbītas slīpuma.
Maiju priesteri bija sastādījuši ļoti precīzu kalendāru un pēc katriem 52 gadiem gatavojās kārtējai kosmiskajai katastrofai. Kad šis laiks tuvojās beigām, tika veikti īpaši rūpīgi debess ķermeņu novērojumi, pēc tam tautai tika paziņots, ka katastrofa atcelta uz nākamajiem 52 gadiem. Kas tas varētu būt par maģisku termiņu? (Man vienīgajam nāk prātā doma par 2012? Redz izrādās ka šie ik pēc 52 gadiem gaidīja pasaules galu, un varbūt vienkārši 2012 viņi bija ieplānojuši savu kalendāru kaut kā restartēt vai pārveidot, ja galu galā tas pasaules gals tā aŗi neatnāks???)
Laika skaitīšanai maiju priesteri izmantoja pavisam trīs dažādus kalendārus(2:0 pret pasaules galu) : gadu aprēķināja 365, 360 un 260 dienu garumā. Pirmais sastāvēja no 18 mēnešiem - ar 20 dienām katrā, bet gada beigās tika pievienotas piecas dienas kuras apzīmēja par "dienām bez vārda". Tās tika uzskatītas par liktenīgām. Šo kalendāru lietoja sadzīvē. Otro kalendāru izmantoja īpašiem mērķiem, bet trešajā, kurā bija 13 mēneši - pa 20 dienām katrā, bija rituāla nozīme.
Marsa sinodiskais gads (Marsa un Zemes tikšanās periods) ir vienāds tieši ar 360 dienām. Tātad maiju priesteri kosmiskos draudus gaidīja no Marsa. Šķiet, ka Marsam tolaik bija barometra jūtīgās bultiņas loma. Katra izmaiņa tā kustībā kalpoja par signālu, ka tuvojas jauna kosmiskā vētra.
Astronomi ir uzkrājuši daudz materiālus, kas runā par labu hipotēzei, ka tālajos senlaikos notikusi kosmiska katastrofa, kuras rezultātā Marss un Venera zaudēja savus pavadoņus, bet Zeme ieguva Mēnesi. Līdz ar to uz mūsu planētas sākās briesmīgas kataklizmas. Pastāv uzskats, ka šās katastrofas iemesls varēja būt Saules sistēmas otras apdzisušās saules ietekme, kuru saskaņā ar tibetiešu leģendām sauca par Radžā-Sauli. Šis debess ķermenis apgriežas 36000 gadu laikā, izejot cauri asteroīdu joslai un tādējādi izsaucot kosmiskas kataklizmas.
labs raksts
