Bija auksts, tumšs janvāra vakars. Līvmane juta ka kaut kas nav kārtībā - viņai labi strādāja intuīcija. Vakar viņa dzirdēja brāļa stāstu par bagāto draugu un viņas mamma arī Līvmanei solīja bagātību. Tikai nekā vēl viņai nebija, tikai vecs telefons. Un tad viņa saprata, ka savos 16 gados jāsāk savs liktenis veidot pašai.
Un viņa sāka meklēt darbu, neskatoties uz to, ka viņa bija paslinka. Pēc vairāku diezgan sliktu motivācijas vēstuļu nosūtīšanas viņa ieraudzīja ko dīvainu - tas viņai nepatika un viņa tajā lūkojās kādu minūti. Tas netālu blakus viņai bija pienācis un lūkojās uz viņu, un tad Līvmanei tas apnika un viņa novērsās. Pēc tam atkal ķērās klāt pie parastajām, ikdienišķajām domām.
Viņai bija noriebies viņas vecais telefons un stāsti par citu dzīvi. Viņa ar mammu runāja jau par jaunām drēbēm, bet viss nesekmīgi - viss, kas viņai bija bija skola bomžiem un ''minecraft'' spēle.
Pēc mēneša viņa juta, ka viņa mainās no tā ko redzēja janvārī. Pēc pusgada, aprīļa beigās viņa centās parunāt ar klasebiedriem, tikai tie viņu nespēja sadzirdēt, viņs varēja to paradīzes dēmonu saredzēt, bet kad centās aprakstīt, tas tikai tāda mutes virināšana vien iznāca.
Viņai tas nepatika.
