Faetons5

XX gadsimta piecdesmitajos gados, kad parādījās masu iznīcināšanas ieroči un radās "kodolfobija", kļuva skaidrs, ka planētas var tikt iznīcinātas, ne tikai kosmisko spēku iespaidā. Reizēm šo titānisko darbu ir spējīgi veikt arī paši cilvēki. Faetona bojā eja tika uztverta jau savādāk: kā apzināta vai neapzināta varenas, attīstītas civilizācijas pašnāvība.

Mūsdienu oficiālā zinātnē gandrīz uz simts procentiem esot pierādīts, ka Faetons, ne tikai nebija, bet vispār nevarēja būt. Pirmkārt, visa asteroīdu summārā masa (bet to jau ir atklāts ap 400 000) nav pietiekama, lai saliktu no tās veselu planētu, un, otrkārt, giganta Jupitera gravitācijas lauks ir tāds, ka blakus tam vienkārši nevarēja rasties neviena planēta. Tieši ar to arī izskaidrojams "pārrāvums” Ticiusa-Bodes rindā. Tā kā asteroīdu josla nav planētas atlūzas, bet celtniecības materiāls tā arī nenoformētai planētai, "aborta” pēdas, kuru kādreiz Saules sistēmai ir sarīkojis gāzes gigants.

Bet nu viedokļi, protams, dalās. Vēl jo vairāk nevajadzētu aizmirst faktu, ka oficiālā zinātne stāsta tikia to, kas mums būtu itkā jāzina,  jeb tiek atļauts zināt.. ne vairāk un ne mazāk.

Galvenais Piektās planētas sludinātājs.

Vēsturiski Faetona literāros iemiesojumus visloģiskāk sākt ar Aleksandru Petroviču Kazancevu, vienu no Padomju Savienības vadošajiem fantastiem, paleokontaktu un Tunguskas meteorīta mākslīgas izcelšanās piekritēju. No 1971. līdz 1974. gadam viņš sarakstīja romānu trīs grāmatās ar kopējo nosaukumu "Faeti", kurā stāstīts par planētas Faenas bojā eju un nedaudzo dzīvi palikušo likteni. Bojā ejas iemesls bija karš: planēta uzsprāga, kad sastāvdaļās sadalījās viss okeānu ūdens, savukārt, tam par iemeslu bija daudzie kodoltermiskie sprādzieni. Karu uz Faenas uzsāka viens no divu faetu valstu, precīzāk, kontinentu valdniekiem. Zinot Kazancevu, protams, ka kara iemesls bija škirisks, lai gan nākas atzīt, ka šodienas skatījumā Kazanceva šķiru cīņa un uzbāzīgais pretkara patoss izskatās diezgan līdzīgs karikatūrai.

Kazanceva faeti ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem. Viņiem bija tikai viena raksturīga iezīme: virsdegune dziļi iegriezās pierē, paceļoties augstāk par uzacīm. Tieši tādas "degunpierainas” maskas var atrast dažos inku apbedījumos. Deviņas desmitdaļas no grāmatas apjoma pēc būtības ir veltītas paleokontaktam – tas ir, iespaidam, ko dzīvi palikušie faeti (kosmiskā ekspedīcija, kas paspējusi aizlidot no planētas pirms tās bojā ejas, un Fobosa u Deimosa – faetu kara bāzu apkalpes) atstāj uz Zemes civilizācijas attīstību.

Faetu pēcteči apmetas uz dzīvi uz Marsa, pazemes pilsētā.  Pakļaujoties aizliegumam uz zināma veida pētījumiem, kas viņiem palicis mantojumā no katastrofā izdzīvojušajiem, un humānisma principiem, viņi rada sabiedrību, kurā nav karu un noziegumu. Kad bijušais Faetona pavadonis iziet orbītā, kas draud Zemei ar sadursmi, viņi sarīko glābšanas ekspedīciju.

Tieši viņi paskubina seno Zemes cilšu attīstību, jo tām vēl nav pilnvērtīga saprāta, bet vēlāk viņi padara Mēnesi par Zemes pavadoni un uzstājas kā indiešu, šumēru, acteku un inku dievi, uzdāvinot cilvēkiem kukurūzu, ķīļu rakstus, jogu un kalendāru, kļūst par Atlantīdas un Mo bojā ejas lieciniekiem... Vispār, ja ne viņi, tad Zemes cilvēki vēl līdz šim lēkātu pa kokiem, par spīti visām Darvina teorijām. Faetona tēma Kazancevam uzrodas pastāvīgi. Piemēram, romānā "Ledi atgriežas” Faetona civilizācijas pēdas tiek atklātas uz Vestas. Kaut arī Kazancevs kļuva par vismērķtiecīgāko un pamanāmāko Piektās planētas "tēvu”, par vienīgo Faetona eksistēšanas apoloģētu viņu tomēr nevar uzskatīt.

Kosmiskā odiseja.

Par otro, vērienīgo epopeju, kas veltīta Faetonam, kļūst Georgija Martinova romāni "Zvaigžņu kuģotāji" ("220 dienas zvaigžņu kuģī", "Zemes māsa", "Faetoniešu mantojums") un "Viesis no bezgalības" (arī - "Tikšanās pēc gadsimtiem") Šeit par Faetona un viņa pavadoņa bojā ejas iemeslu kļūst Jupiters, kas pamazām "pievelk” planētu sev klāt. Par laimi faetonieši ir jau tik attīstīti, ka spēj atrast iespēju izglābties, praktiski visi planētas iemītnieki tiek evakuēti uz Vēgas planētu sistēmu. Saules sistēmā paliek visai daudz viņu darbības pēdu: dzīvnieki uz Marsa, civilizācijas pamati Venēras aborigēniem... Zemes cilvēki uzzina par bijušo kaimiņu eksistenci, kad atrod uz Venēras iekonservētu kosmisko kuģi.

Faetonieši izrādās ļoti līdzīgi Zemes cilvēkiem pēc ķermeņa formas, tikai vidējais augums tiem izrādās krietni vien mazāks – apmēram metrs ar ceturtdaļu, acis lielākas, nekā Zemes cilvēkiem, bet piere – masīvāka. Interesanti, ka faetoniešu enerģija (var teikt – vitalitāte) bija samērā zema. Pēc autora versijas to noteica atrašanās tālāk no Saules. Rezultātā viņi, protams, izveidoja augsti attīstītu civilizāciju; taču to, ko Zemes cilvēki kādreiz padarīja gadsimta laikā, viņi paveica tikai tūkstoš gados. Protams, paši faetonieši to uzskatīja par normu, toties, zemieši viņiem likās pārāk ātri, gaisīgi, vārdos un darbos asi, pat bezjēdzīgi nesavākti. No pārcelšanās uz Vēgas laika ir pagājuši daudz tūkstoši gadu un faetonieši atkal dodas ceļojumā. Šoreiz kopā ar savu planētu. Zemieši bija jau pietiekoši vareni, lai palīdzētu viņiem "attīrīt” iepriekšējo orbītu un novietot Faetonu (pareizāk sakot, Faetonu-2) iepriekšējā vietā, tā beidzās faetoniešu odiseja.

Un nobeigumā jāatgādina, kas tad ir Faetons mitoloģijā. Viņš bija saules dieva Heliosa dēls, kas izlūdzās no tēva vienu dienu vadīt Saules ratus, taču nemākulīgais dēls nenovaldīja straujo pajūgu un rati pienāca pārāk tuvu Zemei, sākās milzīgi ugunsgrēki, lai glābtu Zemi, Zevs ar zibeni nogalināja Faetonu un Zemei uzsūtīja plūdus, lai nodzēstu liesmas.

Vēl interesanti:

Faetons - Planēta, kas atradusies starp Jupiteru un Marsu, un nezināmu iemeslu dēļ sabrukusi apmēram pirms 16 miljoniem gadu. Šādu hipotēzi izvirzījis vācu astronoms Henrihs Olberss 1804.gadā.

Sabrukušās planētas esamība tālā pagātnē izskaidrotu asteroīdu joslas esamību. F. Zīgelis veicis nepieciešamās aplēses un tās parādījušas, ka planētas diametrs varētu būt bijs ap 6880 km - nedaudz lielāks kā Marsam. Tiek runāts par iespēju, ka uz Faetona pirms tā bojāejas eksistējusi augsti attīstīta civilizācija. Iespējams arī no šā varētu būt cēlušās leģendas par kādiem atsevišķiem dieviem, kas nolaidušies no debesīm, jo faetonieši varētu būt apmeklējuši mūsu Zemi.

Tagad Faetona atlūzas sauc par asteroīdiem. Kontaktanti apgalvo, ka Atnācēji asteroīdus izmantojot kā "materiālu bāzes" vai kā "pārsēšanās punktus."