Oriģinālautors: Lyra Radford
Reliģiskās mācības var atšķirties, taču daudzi pieņēmuši kopēju koncepciju, ka dvēseles, kuras dzīves laikā darījušas briesmu lietas, būs spiestas ciest pēc nāves. Elle, pekle, pazemes valstība – nosaukumi ir dažādi, bet tie visi asociējas ar zemzemes valstību, kura, dažuprāt, ir sasniedzama cauri dažādās pasaules vietās esošiem vārtiem.
Masaja vulkāns [The Masaya Volcano]
Kamēr Masaja vietējie iedzīvotāji ticēja, ka vulkānam piemita pārdabisks spēks un tas pat varētu būt dievs visā godībā, spāņu pētnieki atnāca un konstatēja, ka vulkāns patiesībā ir ceļš uz elli.
Tik stipri tika ticēts, ka tajā iemiesojušies dēmoniskie spēki, ka 1529.gadā katoļu kardināls vārdā Francisko de Bobadilla nolēma, ka uguni spļaujošajam vulkānam veicams eksorcisms. Aprīkojies ar lielu krustu, viņš kāpa augšā līdz vulkāna atverei, lai godam tiktu vaļā no visa ellīgā.
Fengdu, Ķīna: Spoku pilsēta [Fengdu, China: The Ghost City]
Ķīnas Fengdu tiek dēvēta par Spoku pilsētu, jo tā esot pilna ar dvēselēm, kuras dodas uz Naraku [pazemes valstība ķīniešu mitoloģijā]. Ielas ir rotātas milzu statujām – spokiem, dēmoniem un mītiskiem pazemes neradījumiem, kuri gaidīt gaida kādu ļaunu dvēseli, kuru paspīdzināt. Tur atrodas arī reāla izmēra ainu attēlojumi par elles moku tēmu.
Leģenda stāstot, ka svaigi mirušajiem ir jāšķērso Bezpalīdzības tilti, lai tādējādi akceptētu spriedumu. Tad viņiem jāstājas pretim Sodīšanas spogulim, lai vai nu varētu reinkarnēties, vai uzsākt ceļu uz mocībām, kādas nepieciešamas viņu dvēseļu attīrīšanai – lai tās derētu Pārdzimšanas ratam.
Svētā Patrika šķīstītava, Lohderga ezers, Īrija [St. Patrick's Purgatory, Lough Derg, Ireland]
Sv. Patrika šķīstītava ir klosteris Stacijas salā, dibināts dikti senā gadsimtā. Stāsta, kad Svpatriks apciemojis salu, Jēzus viņam sūtījis vīzijas par elles mokām. Viņš nonācis pie alas, kurā atradās šķīstītavas bedre [Liver: pieļauju, ka domāta parasta liela peļķe]. Tanī pat brīdī Svētā Patrika apziņu sāka bombardēt vīzijas par dvēseļu mocīšanu pirms tām atļauts doties uz debesīm, kā arī to, kurām bija lemts doties uz elli mūžīgā spīdzināšanā.
Jau kopš 12.gadsimta Stacijas sala pievilināja katoļu svētceļnniekus, kuri tad dienām ilgi lūdzās un gavēja, līdz ļāva sevi uz pilnu diennakti ieslēgt alas iekšienē. Īrijas tiesneši alu “aizslēdza” 1632.gadā, taču tas neremdināja katoļu vēlmi lūgties turpat kaut kur blakus. Mūsdienās salā tiek atļauti 3 dienu svētceļojumi.
Maiju pazemes ezeri [The Mayan Cenotes]
Šīs elpu aizraujošās ūdenstilpes, kas tek cauri Centrālamerikai un Meksikai, tiek uzskatītas par portāliem uz seno Maiju pazemes valstību – Ksibalbu [Xibalba]. Daudzās kultūrās alas tika uzskatītas par portāliem, jo tās burtiski kalpo par pāreju no gaismas uz dziļu, tumšu nekurieni.
Šādās tad nu alās savulaik atrastas plašas kameras, izbārstīta keramika un pat cilvēku mirstīgās atliekas. Daži tic, ka alās ieslodzīja tos, kurus turēja aizdomās par pesteļošanu, kā arī ļaudis ar fiziskām kroplībām.
Kristāla jaunava – tā sauc slavenāko no skeletiem, kas alās atrasts. Tās esot 18 gadīgas meitenes atliekas, un viņa, iespējams, kalpojusi par rituāla upuri pazemes un nāves dievu apmierināšanai. Tūkstoš gadu laikā viņas kauli ir pārkaļķojušies, radot tādu kā mirdzuļojošu efektu, kā dēļ arī nosaukti par Kristāla jaunavu.
Aherona, Grieķija [The Acheron, Greece]
Aherona, kas kārtīgi iededzināta klasiskajā mitoloģijā, ir īsta upe, tekoša cauri Grieķijas ziemeļrietumiem, saukta arī par Bēdu upi. Senie grieķi ticēja, ka pastāv vairākas pekles ieejas, no kurām viena tieši te – Efīras Nekromanteonā uz Aheronas. Homēra “Odisejā” Odisejam jādodas uz pazemes valstību – punktā, kur Aherona satiekas ar Piriflegetonu [Liver: arī upe]. Dantes “Inferno” upe kalpo kā mūžīgā uzgaidāmā telpa šķirojamajiem. Tiem, kuri nebija iešķirojami ne pie labajiem, ne sliktajiem, vadoties pēc dzīvē padarītā, bija jāsēž Aheronas krastos.
Islandes Heklas kalns [Iceland's Mount Hekla]
Hekla sēž Islandes dienvidu daļas kalnos un kopš 12.gadsimta tiek uzskatīta par elles caurumu zemes virsū. 1341.gada manuskriptā “Flatey Book Annal” tika publicēti “novērojumi” par milzu lidojošiem putniem, kuri plivinājušies ap Heklas ugunīgo muti. Putni tika nokristīti par nolādēto dvēselēm. Mūks Benedikts uzskribelēja arī dzejoli par Svētā Brendana 1120.gada ceļojumu, un tajā Hekla tika aprakstīta kā “Jūdas mūžīgais cietums”, pēc tam, kad viņš bija piekāsis Jēzu.
Sibilas ala [The Cave of Sibyl]
[Liver: varbūt nosaukums nav pareizi latviskots :/ ]
Viena no vissenāk par elles vārtiem dēvētā vieta ir Sibilas [?] ala. Jau 2 tūkstošus gadu sen atpakaļ senie romieši zināja rakstīt par šīm dēmoniskajām durvīm. Savā klasiskajā darbā “Eneīda” Virgils stāsta par alu, kurā Eneīda satiek 700 gadus vecu orākulu un priesterieni Sibilu, kuri, viņas balsij atsitoties pret alas sienām un izplēnot elles dziļumos, kalpo par viņa pavadoņiem.
Bepu pilsētas elles dīķis, Japāna [The Hell Pond of Beppu City, Japan]
700 pirms Kristus datētie budistu teksti piemin Bepu pilsētas 9 karstos avotus. Viens no šiem dabiskajiem veidojumiem satur sarkanu ūdeni, spļauj dubļus un saucas “Chinoike Jigoku” jeb Asiņainais elles dīķis. 78 grādīgais dīķis tika “nokristīts” par burbuļojošu elles portālu un ļaudis ticēja, ka ar tā palīdzību tika sodīti cietumnieki. Mūsdienās šī vietiņa iekļauta SPA, un elles dubļi tiek iepildīti burkās un pārdoti kā ķermeņa krēms.
Denzili provinces Plutona vārti, Turcija [Pluto’s Gate Denizli Province, Turkey]
Senie grieķi un romieši ticēja vēl vienam iespējamajam elles caurumam Zemes virsū – Plutona vārtiem. Iemesls, kādēļ no šīs mazās alas pie Apollona tempļa tik ļoti baidījās, bija toksisko gāžu saturošie pazemes tuneļi zem tās. Draiskulīgās gāzes izdalījās virszemē ar alas palīdzību un visiem ieelpotājiem izraisīja halucinācijas. Tvaiki bendēja arī apkārt klīstošos putnus un dzīvniekus, kas ārkārtīgi satrauca vietējos iedzīvotājus – tā kā viņi nesaprata, kas notiek, bija daudz vieglāk piedēvēt vietai dēmoniskus spēkus.
Houska pils [The Houska Castle]
Uz ziemeļiem no Prāgas, Čehijas Rep. atrodas Houska pils, kura it kā esot uzbūvēta tieši virs elles mutes. Leģenda stāsta, ka 13.gadsimtā karalis Ottokars II bija tik ziņkārīgs par pazemes esībām, ka solīja apžēlot jebkuru cietumnieku, kurš nolaidīsies lejā un pastāstīs, kas tur atrodas. Taču pāris sekundes pēc pirmā brīvprātīgā nolaišanas caurumā atskanēja panikas pilna brēkšana, un cilvēks steidzīgi tika atvilkts atpakaļ. Vīra mati bija nosirmojuši, un neviens nesaprata murgaino vāvuļošanu, kas no viņa nāca. Beigu beigās visi draudzīgi nolēma, ka bedrē dzīvo pretīgi, spārnoti un mazliet cilvēkam līdzīgi radījumi. Pēc šī “atklājuma” virs elles mutes tika uzcelta pils – bez virtuves, ūdens ieguves avota vai jebkādām iespējām aizstāvēties pret uzbrucējiem. Tas tādēļ, ka pils nebija paredzēta apdzīvošanai, bet gan dēmonu ieslodzīšanai pazemē. Pašreizējie īpašnieki leģendas izmanto savā labā un piedāvā pili kā nelabā apsēstu tūrisma objektu.
Raksts super. Humora un sarakasma piešprices dēļ vēl vairāk super. Kā ķirši rūgtajā šokolādē.
Tam bij jabut labam skatam ,pustraks kardinals ar lielu krustu ,dumos tidamies ,leka ap vulkana krateri...
