Fotogrāfija...
Kādreiz bija mode fotografēt mirušus cilvēkus, sēdošus, vai jau guļuošus zārkā. Šis stāsts nav izdomāts. Tas notika 1960ajos gados.
Nomira ģimenes galva, vīrietim bija 60 gadi, atstājot sievu un divas meitas. Kad vīrietis nomira, viņu izlēma nofotografēt, guļošu zārkā. Apkārt zārkam stāvēja tuvākie radinieki, kuri skatījās fotokameras objektīvā. Pagāja 40 dienas, kopš vīrieša nāves, nomirušā vīra bildi nolika pie visām pārējām ģimenes bildēm. Pēc tā sākās arī dīvainības. Pēc pāris dienām mirušā vīra sievai rādījās sapnis, kurā viņas vīrs guļ zārkā, apkārt visi raud, un tad pēkšņi viņš atver acis...protams sieviete uzreiz pamodās. Pēc divām dienām nomira viņas jaunākais brālis. Pagāja 40 dienas un atkal viņai rādījās sapnis, apkārt stāv radi, visi raud un fotogrāfs, un tad atkal pēkšņi vīrs atver acis un sieviete atkal pamodās. Pēc pāris dienām nomira mirušā vīra māsa. Pagāja 40 dienas un sievietei atkal rādījas sapnis, kurā vīrs zārkā atver acis. Pēc pāris dienām nomira mirušā vīra brālis. Paiet 40 dienas, atkals rādījās sapnis, un kā jau nojaušat atkal nāve, nomira sievietes māsa. Pēc 40 dienām atkal murgs, sieviete jau bija kā uz adatām, gaidīja nākamo nāvi, un pēkšņi nomira sievietes vecākā meita. Sieviete bija ne savā ādā no bēdām. Pagājušas dažas dienas no vecākās meitas nāves un sieviete ar jaunāko meitu sāka pārskatīt visas ģimenes bildes un uzdūrās uz mirušā vīra bildi. Un tad viņa pamanīja, ka visi, kuri stāvēja pie zārka nomira, izņemot jaunāko meitu. Viņa saprata, ka meitai jābūt nākamajai un sāka prātot ko lai dara. Viņa izlēma iznīcināt bildi. Pagāja 40 dienas, kopš vecākās meitas nāves un sievietei vairs nebija tas sapnis, drīzāk murgs, viņai bija atvieglojums, meita arī palika dzīva.
Nu tā lūk, domāju šis stāsts ir mācība, ka nevajadzētu fotografēt mirušus cilvēkus, radiniekus un pēc tam glabāt bildes. Principā mūsdienās tas nav izplatīts un neviens tā ganjav nedara, ieteikums arī nedarīt. Tas tikpat kā sevi un radus kapā iedzīt...
Paldies par uzmanību 
