Brīžiem es domāju, ka Dievs nepārtraukti dod zīmes. Vai tiešām var būt tā, ka Dievs mūs tagad ir atstājies pilnīgi vienus. Manuprāt Dievs mums dod zīmes nepārtraukti. Piemēram tev ir jāsteidzās uz tikšanos, bet negaidīti kaķis apgāž vāzi un protams saplēš to, bet tev nav laika lai to savāktu. To var uzskatīt par kārtējo neveiksmi tavā dzīve vai arī par Dieva zīmi. Tā var būt zīme, ka tev tomēr navajag doties uz turieni. Piemēram tu tad nolem neaiziet, savāk lauskas un nolamāt kaķi, bet pēc stundas tev zvana tavi vecāki un prasa vai tev vis ir kārtībā, jo tajā vietā kur tev bija norunāta tikšanās notika sprādziens. Piemēram cilvēkiem kuriem dzīvē nepartraukti neveicās Dievs arī dod zīmes , tikai viņi tās neievēro vai palaiž garām tāpēc viņiem arī neveicās. Arī Dieva zīmes jāmāk pamanīt, jo Dievs tak neaprakstīs kādas mājas sienu lai tieši tev pavēstītu kas tev jādara. Piemēram man nesen bija gadījums, kad es pateicu kādam cilvēkam ko nelāgu un vēlāk es paslīdēju uz ledus un nokritu. To arī var uztvert par Dieva zīmi, bet lielākā daļa ci;vēki to uzskata par neveiksmi vai arī par savu tizlumu. Patiesīb sakot šis ir ļoti strīdīgs jautājums. Varbūt visas neveiksmes vai veiksmes nav zīmes, bet gan tikai sagadīšanās. To katrs var uztvert savādāk.
Vismaz tagad vakarā ejot gulēt varēsiet padomāt par šo tēmu.
P.s. Lūdzu neaizrādiet man, ka es lietoju pārāk daudz "piemēram"
P.s.s. Sorry, ka raksts ir tik īss
