Pēc ilgāka laika esmu atpakaļ ar kārtējo creepypasta stāstu.
Enjoy un saldus sapņus.
Creepypasta.2 Tumsa12
101
0
Varat saukt mani par novecojušu, bet Counter-Strike joprojām ir viena no manām mīļākajām datorspēlēm.
Vēlu naktī, viens kopmītnēs, spēlēju līdz trijiem naktī ar pilnu skaļumu. Jap, tāds ir mans stils. Tas pats bija paredzēts arī šodienai.
Es ieslēdzu savu klēpjdatoru. Gludais ekrāns radīja skaidru manas garās, šaurās istabas atspulgu. Visas kopmītņu istabas bija izveidotas vienam cilvēkam, tāpēc es vienmēr biju viens. Mans dators bija uzlikts uz galda istabas galā, pretī durvīm.
Tā bija gandrīz kā rutīna. Pēc garas, garlaikojošas dienas stundās, es atgriežos savā istabā ap desmitiem. Es ieeju Facebook, Twitter, 9gag un tā līdz esmu pabijis katrā interneta kaktā un spraugā. Tad, nolādēti garlaikots, Es atveru Counter-Strike un šaudos dziļi naktī.
Bet šonakt, kamēr es sērfoju internetā, draugs man atsūtīja vēstuli Facebook.
“Čau, vecīt! Ievērtē šo slimo CS Karti! (Lejupielādes links)”, Kevins rakstīja.
Tā kā viņš no CS bija tikpat atkarīgs kā es, es atvēru linku. Karti sauca ‘de_darkness’. Ar manu 10 mb sekundē internetu, karte ielādējas acumirklī. Satraukts, es nekavējoties atvēru Counter-Strike, lai izmēģinātu karti. Es to uzstādīju, lai spēlētu veco labo 5 v 5 affair.
Karte, attaisnodama savu vārdu, bija pilna ar tumšām vietām. Tā kā viss notika naktī, tikai bāli zilais nakts debesu tonis un dažas lampas deva gaismu apgabalam. Akmens sienas stiepās gar katru koridoru, pārklātas ar gariem, zaļiem vīteņiem. Tumšie gaiteņi un tuneļi vijās katres centrā.
Ap centru bija tādi kā paaugstinājumi, perfekts, lai apšautu neuzmanīgus spēlētājus apakšā caur caurumiem tuneļa griestos. Arī tilti padarīja karti interesantu, svārstoties pār visu apkārtni.
Likās, ka ‘Tumsā’ nav nekā īpaša. Šajā kartē bija divi veidi, kā iegūt killus. Pirmais, ko man patīk saukt par gļēvuļu ceļu, bija šaut no paaugstinājumiem. Tā kā tumsa visu laiku tevi nomaskēja, tas bija gandrīz vai par vieglu. Tu varēji momentāli iegūt tonnām killu.
Otrais veids bija daudz interesantāks, kas bija skriet pa tuneļu labirintiem centrā. Tas bija lielisks pielavīšanās uzbrukumiem vai tiešām nogalināšanām.
Kā parasti, es dubultoju manas komandas killus pirmajos pāris raundos, pat izmēģinot abus spēlēšanas veidus.
Pēc pirmajiem pieciem raundiem es sāku ’’pamanīt lietas’’.
Vienreiz, kamēr es vienkārši klejoju pa karti, es sāku dzirdēt čīkstošas skaņas; tās nepavisam nelīdzinājās parastajiem skaņu efektiem CS kartēs. Dažu spēlētāju soļi arī sāka izklausīties savādāk. Ierastā militāro zābaku trokšņa vietā bija dzirdama metāliska klaboņa, pat tad, kad likās, ka tuvumā nav neviena spēlētāja.
Tad es kartē sāku pamanīt papildu tēlu.
Kamēr es stāvēju paaugstinājumos, kartes mežmalā parādījās dīvaina figūra. Tur nokļūt bija neiespējami. Ziņkāres vadīts, es pietuvināju attēlu cilvēkveidīgajai figūrai, bet viņš pazuda.
Nākamajā raundā figūra atkal parādījās. Šoreiz viņš bija tikai dažus soļus tālāk, tāpēc es viņu varēju kārtīgāk izpētīt. Viņš valkāja pilnībā aizpogātu brūnu mēteli,kas ceļos paplašinās. Pieskaņots bikšu pāris papildināja viņa novecojušo stilu.
Bet vienīgā lieta, vēl mulsinošāka par vīra drēbēm, bija viņa seja.Viņam bija tumšas, apaļas acis, kas tukši blenza tieši manī. Tās papildināja ļauns smaids, bet nelikās, ka vīram būtu lūpas. Pelēka, izbalējusi āda sedza pārējo noslēpumainā vīra seju.
Es šāvu uz to čali gluži kā uz jebkuru citu pretinieku. Lode pēc lodes, tēmētas tieši viņa tievajā, sešas pēdas garajā augumā, nelikās dodam kādu efektu. Nekam, ko es darīju, nebija nekāda efekta. Pirms es paspēju izmēģināt citus veidus, kā viņu nogalināt, mani nogalināja cits spēlētājs. Tomēr šajā kartē ir kaut kas īpašs. Papildu tēls, kuru ir gandrīz neiespējami nogalināt? Patīkams satraukums mani pārņēma tik ļoti, it kā es pirmo reizi spēlētu šo spēli.
Visus pārējos raundus es pavadīju mēģinot atrast un nogalināt šo tēlu, pat ja tas nozīmēja manu reitingu samazināšanos. Es ievēroju, ka šis vīrs parādās tikai tumšās vietās.
Katru reizi tēls spēlējās ar mani. Kad es mēģināju viņā ieskriet, viņš mierīgi stāvēja, bet attālums starp viņu un mani nesamazinājās. Dažreiz, kad es uz viņu šāvu, vīrs strauji grozījās un kratījās tā, it kā viņa ķermenī iešautos tūkstošiem ložu vienlaicīgi. Bet viena lieta bija tāda pati kā vienmēr: es nekad nespēju viņu nogalināt.
Bija pagājusi jau kāda stunda vai divas, kad es sāku kļūt miegains. Tagad mēģinājumi nogalināt mistisko vīru bija garlaicīgi un veltas pūles. Tā bija diezgan laba izklaide. Es aizvēru aplikāciju. Izslēgsies pēc 3…2…1 un mana datora ekrāns izslēdzās.
Bet kaut kas palika uz ekrāna. Tā pati brūnā tērptā figūra bija labajā, apakšējā stūrī. Vai mans dators tagad gļuko?
Tad figūra nāca tuvāk un tuvāk, un tuvāk. Tagad viņa pelēkā seja, tukšie acu dobumi un ļaunais smaids aizņēma lielāko daļu mana ekrāna. Tad es sapratu.
Es skatījos sava datora atspulgā...
Tev patiks šie raksti
+