Kad man bija septiņpadsmit, un es vēl nebiju aprecējusies ar savu pirmo līgavaini es atklāju, ka esmu stāvoklī. tajā laikā es gaidīju dvīņus. Dažas nedēļas vēlāk man sāka parādīties komplikācijas un viens no maniem bērniem dvīņiem nomira. Tajā laikā es dzīvoju ar vecākiem. Mans labākais draugs un es dalījām istabu, kura bija pievienota mājai gadiem atpakaļ. Kādu rītu es pamodos ļoti agri un sajutu kādu kas skatās uz mani. Manas istabas stūrī es pamanīju kādu mazu bērnu. Tā bija maza meitene, kādus 3 vai 4 gadus veca. Viņai bija garas zeltaini brūnas cirtas un viņai bija zila, kruzuļaina kleita. Viņa izskatījās apbēdināta un nobijusies. Es mēģināju ar viņu parunāt, bet viņa izzuda. Tajā laikā es nevienam to neteicu, bet es viņu turpināju redzēt diezgan bieži. Katru reizi kad es viņu satiku es mēģināju ar viņu runāt, un viņa izzustu. Kādu nakti mana mamma, mans labākais draugs un es sēdējām uz gultas un runājām par viskautko. Mana mamma pagrieza galvu uz istabas stūri, un es pamanīju, ka viņa nedaudz nobāl, tad viņa pakratīja galvu. Kad mēs paprasījām viņai kas noticis, viņa atbildēja, ka viņa drošvien ir ļoti nogurusi, jo sāka redzēt dīvinas lietas. Tajā brīdī es zināju, ka tā vairs neesmu tikai es, un es pajautāju savai mātei, ko viņa redzēja. Viņa atbildēja, ka redzēja mazu, skaistu meitenīti stāvam istabas stūrī. Es paprasīju viņai aprakstīt mazo meitenīti un mana māte pastāstīja visu, tieši tā kā et viņu biju redzējusi. Tad es pastāstīju savai mātei, kā es bieži redzēju šo meitenīti un mēģināju ar viņu komunicēt. Mana māte ieteica man mēģināt runāt ar mazo meitenīti vēl. Tad nākamajos pāris mēnešos es varētu runāt ar mazo garu. Un pēc neilga laika viņa beidza pazust, bet viņa aizvien vēl necentās man atbildēt.
Tad 1995. gada novembrī es piedzemdēju savu eksistējošo dvīņu bērnu Ketlīnu. Mazais gars tagad nāca visai bieži pie mums. Viņa peskatija mazo bernu kamēr viņa gulēja un spēlējās ar viņu. Bet visu laiku mazais gars izskatījās noskumis. Tad vienu nakti viņa atnāca pie manis sapnī, un pajautāja kā es būtu viņu nosaukusi, ja viņa ari būtu piedzimusi. Tajā brīdī es sapratu, ka tas bija mans bērns, kurš nomira, kad es biju stavoklī. Es viņai atbildēju, ka būtu vinu nosaukusi par Kortniju. Mana sapnī es viņu turēju savās rokās. Kopš tās nakts viņa pārstāja parādīties bieži, un kad viņa parādījās, viņa smaidīja. Es domāju, ka viņa gribēja lai es vairāk pievēršos manam otram bērnam. Manai meitai tagad ir trīs gadi, tikpar cik mazajam gariņam. Es zinu, ka viņa apciemo manu meitu ļoti bieži. Ketlīna man pastāstija, kā Kortnija nāk spēlēties ar viņu un viņas jauno brāli. Un es jutos droša, zinādama, ka mazs enģelis viņus pieskata.
