Ja vēl nē, varbūt laiks sākt?
Baidies no bērniem? 717
488
0
Ar ģimeni braucām mašīnā pa autobāni. Pie barjeras bija smagi avarējusi mašīna, principā tā bija pārvērtusies lūžņu kaudzē. Satiksme tika apturēta, ieradās ātrā palīdzība un ugunsdzēsēji. Mana meita no aizmugurējā sēdekļa to vēroja ar visai dzīvu interesi. Kad pateicu viņai, ka nav ko skatīties uz citu cilvēku nelaimi un nāvi, tad viņa man atbildēja ko tādu, ka man skudriņas noskrēja gar mugurkaulu. ''Tieši tāpat nomira mana iepriekšējā mamma un tētis, tāpat arī es un mans brālis.''
Manam dēlam patīk plēst rotaļlietas. Un ne jau tā parasti, kā bērni neuzmanīgi spēlējas, bet viņš apzināti norauj galvas visām figūriņām un mīkstās mantiņas sagriež ar gaļas nazi, kuru nočiepj virtuvē. Nažu atvilktnei jau esmu pielikusi slēdzeni, bet viņš vienalga pamanās tik pie kaut kā asa. Aizvakar viņu pieķēru iznīcinot krustmātes dāvināto lielo rotaļu lāci ar cirvi.
Mana meita visu laiku jautā, kas tā par tanti, kas viņu izseko. Es jautāju kādu tanti tad viņa redz, jo es mājās neko dīvainu nebiju ievērojusi. Viņa teica, ka tantei mugurā ir gara zila kleita ar mežģīnēm un uz tās ir tumši traipi, kā arī viņai pierē ir liels caurums un tante skatās, kā viņa ēd, guļ un spēlējas, ka sieviete viņai sekojot pat pagalmā.
Mana māsasmeita reiz pienāca man klāt ar īlenu un jautāja, vai viņa drīkstot man ar to iedurt vēderā. Kad atbildēju, ka nekādā gadījumā, tad viņa jautāja: ''Bet kājā drīkst?''
Manam divgadīgajam dēlam nupat ir sācies izpētes periods, kad gribas visu apčamdīt un pagaršot. Tāpēc es garāžā sāku likt augstos plauktus, lai saliktu tur antifrīzu un citus toksiskus šķīdumus, lai mazais netiek klāt. reiz viņš ienāca garāžā un jautāja ko es daru. Es paskaidroju, ka gribu uz plauktiem salikt visas bīstamās lietas, jo viņš pats nezinot var sev nodarīt pāri. Mazais norādīja uz antifrīza kannu un teica: ''Neuztraucies, tēt, es to nedzeršu. Es jau vienreiz iedzēru un tā es nomiru.''
Manai meitai ir miega problēmas, viņa naktīs murgo un kliedz, it kā kāds viņu slepkavotu. Vienreiz kaimiņi pat izsauca policiju, jo bija nosprieduši, ka darām viņai pāri. Pamodināt viņu ir tikpat kā neiespējami, viņa mētājas pa gultu un kliedz nelabā balsī. Tikai pēc kādu divdesmit minūšu pūliņiem izdodas viņu pamodināt un viņa vienmēr stāsta vienu un to pašu stāstu - kā viņa dzīvojusi kādā istabiņā un aizmirsusi aizslēgt durvis un nākuši iekšā sveši vīrieši un vairākas reizes sadūruši viņu ar nažiem un sapnī viņa jūt visas tās sāpes. Mēs vedam viņu pie mediķiem, bet arī viņi ir neizpratnē un īsti nezina kā manai meitai palīdzēt, vien izrakstīja spēcīgas miegazāles, bet tās maz ko dod.
Tev patiks šie raksti
? 