Baidies no bērniem? 212

Mans divgadnieks runā miegā. Neilgi pēc viņa otrās dzimšanas dienas es izdzirdēju, ka viņš to dara. Es nolēmu pielavīties un paklausīties. Viņš sēdēja izslējies gultiņā un čukstēja: ‘’Nerātna mammīte. Nerātns tētiņš. Nebūs vairs mammītes, nebūs vairs tētiņa.’’ Tad viņš baisi iesmējās, apgūlās  un iekrācās.

‘’Ēnu vīrs no loga visu laiku ar mani runā.’’

Manai četrgadīgajai meitai bija iedomu draudzene vārdā Sallija. Kādu dienu viņa man pateica, ka Sallija ir cietumā, jo nocirta savai mammai galvu.

Mans dēls (toreiz trīs gadus vecs) sarīkoja pamatīgu histēriju tieši tad, kad gribējām sēsties mašīnā un braukt. Viņš visu laiku atkārtoja, ka ‘’negrib avarēt un mirt.’’ Pēc desmit minūtēm viņš pārstāja raudāt un mēs devāmies ceļā. Pa uz ielas, tieši pretī mūsu mājai bija milzīga avārija, kurā mēs būtu iekļuvuši, ja vien viņš nebūtu tā ārdījies...

Mana meita man kādu nakti, kad bijām vienas mājās, jautāja: ‘’Mammīt, kas tas ir par vīrieti pie griestiem?’’

‘’Mūsu pagalmā ir aprakti trīs bērniņi. Viņi man pateica, kur viņus atrast.’’

Mans piecgadnieks man pasniedza akmeni. ‘’Tu to vari izmantot savam kapam.’’

Mēs uz piebraucamā ceļa atradām mirušu putnēnu, mana meitiņa pateica, ka viņa zinot, kur to apglabāt, lai tas atkal atdzīvotos.