Aizliegts iebraukt20
915
1
Pegija un viņas draugs Tomijs brauca pa vientuļu lielceļu, kad negaiss nāca uz viņu pusi. Tomijs palēnināja mašīnu un turpināja ceļu gar briesmīgu, pamestu māju. Viņš skatījās, vai nav zīme „aizliegts iebraukt”, un, tā kā tāda nebija, viņš turpināja braukt.
Kādu jūdzi no pamestās mājas, mašīna sāka lidot lejā. Pegija kliedza, kad pamanīja, ka mašīna noslīd no ceļa. Mašīna ietriecās lielā laukakmenī, metot Pegiju spēcīgi pret durvīm, pirms tas nokļuva zem riekstu koka. Viņas galva atsitās pret logu, un briesmīgas sāpes izšāvās cauri viņas plecam un rokai.
Tomijs pret viņu pagriezās, „Tev viss labi? Tu asiņo!”
„Roka, plecs. Jūtos slikti,” Pegija spēja pateikt.
Tomijs piesardzīgi apskatīja viņas roku.
„Es domāju, ka roka ir lauzta,” Tomijs teica un norāva gabalu no sava krekla, un apsēja to ap meitenes galvu. „Es iešu meklēt palīdzību,” viņš teica, kad tas bija acīm redzams, ka asiņošana nebeigsies tūlīt pat. Bet nevienam no viņiem nebija telefona.
„Tajā mājā, kurai nesen pabraucām garām, būs telefons, kuru varēšu izmantot.” Tomijs teica.
Pegijas acis plaši atpletās vaļā no tikko teiktā. Neskatoties uz viņas sāpēm, viņa atcerējās biedējošo, pamesto māju. „Paliec te. Mašīna... atnāks.”
„Es nevaru palikt, Pegij,” Tomijs teica, „Varētu paiet stundas, kamēr kāda mašīna atbrauks un tu zaudē pārāk daudz asiņu.” Viņš norāva vēl vienu gabalu no krekla un apsēja atkal ap to vietu, kur Pegijai galvā bija brūce. Tad viņš aizgāja un atgriezās ar pāris segām, ar kurām apklāja Pegiju. „Es būšu atpakaļ tik ātri, cik varēšu,” Viņš izgāja ārā vētrā un aizcirta aiz sevis durvis.
Pegija apmulsa. Kaut kas viņai lika justies neomulīgi. Viņa noslīdēja lejā uz zemes un atspieda galvu pret krēslu, un pilnībā apklājās ar segām. Jūtoties drošāk, viņa ļāva nogurumam, kas bija brūču dēļ, apņemt viņu un aizmigt.
Pegija nebija pārliecināta, kas viņu pamodināja. Gaismas stars īsu mirkli paspīdēja cauri segām? Vai arī viņa dzirdēja kādu lamājoties ārpusē? Viņa sasprindzināja ausis un acis, bet nedzirdēja neko citu kā lietus līšanu, un neredzēja vairs arī nekādu gaismu cauri segām. Ja Tomijs būtu atgriezies ar glābšanas komandu, tad ārā būtu trokšņi un gaismas, un daudzas balsis. Bet viņa nedzirdēja neko, izņemot lietus līšanu un skaņas, ko radīja koka zaru sišanās pret mašīnu vēja dēļ. Skaņa varēja būt kā mierinājums, bet tā nebija.
Sāpes apņēma viņas rokas un viņa gandrīz pārtrauca elpot pāris reizes, bet kaut kas viņas galvā teica, lai viņa nekustās un netaisa ne skaņas.
Pegija nezināja, cik ilgi bailes viņu padarīja nekustīgu. Bet pēkšņi šausmas pārņēma viņas ķermeni. Kaut kas briesmīgs bija noticis, un bailes piepildīja tā jau nogurušo un ievainoto ķermeni. Tad viņa sevi sauca par idioti. Tā bija tikai viņas ievainotā galva, kas sāka iedomāties visādas lietas. Kaut kas lika viņai lika justies mierīgi no šīs domas vien, viņa gandrīz atkal iesnaudās, kad pēkšņi izdzirdēja skaņu, kas iepriekš te nebija; maigu puk-puk skaņu, it kā kāds pieskartos jumtam. Puk-puk. Lietus dipināšana. Puk-puk. Klusums. Dažreiz viņa varēja uzmosties un klausīties tajā apmātā veidā. Puk-puk. Lietus dipoņa. Puk-puk. Vai tas varēja būt zars, kas sitās pret jumtu?
Pegija nebija pārliecināta, cik ilgi viņa bija bez samaņas, kad viņu pamodināja spožas mašīnu gaismas un vīriešu balsis, izsaucoties šausmās. Durvis tika atrautas vaļā un kāds ielīda iekšā. Pegija paskatījās augšup un ieraudzīja jaunu policistu.
„Jaunkundz, vai jums viss labi?” viņš jautāja un pagriezās ap plecu, lai sauktu palīgā. Pegija pastāstīja, kas bija noticis un lūdza, lai viņi meklē Tomiju. Viņi veikli izvairījās atbildēt viņai un tā vietā izsauca mediķus.
Kad mediķi viņu uzmanīgi nesa, Pegija atskatījās atpakaļ uz mašīnu un ieraudzīja kropļotu figūru, pakārtu uz koka zara. Uz brīdi viņas smadzenes nespēja atšifrēt ko viņa redzēja gaišajās gaismās, ko radīja policistu mašīnas. Tad viņa dzirdēja puk-puk skaņu ik reiz, kad figūras pēda pieskārās mašīnas jumtam, un Pegija sāka šausmās kliegt. Viens no policistiem centās nobloķēt skatu, bet bija jau par vēlu un Pegija saprata, ko viņa bija redzējusi. Tomija mirušais ķermenis bija pakārts riekstu kokā tieši virs mašīnas un uz viņa krūtīm bija pienaglota zīme „Aizliegts iebraukt”.
***
Paldies, ka izlasīji, būtu ļoti pateicīga, ja nobalsotu par rakstu ar atbilstošu vērtējumu. 
Tev patiks šie raksti
Vienīgi 2. gifs tāds rēcīgs. 
