Platona/Tīrona pederastija, jeb vienas izrādes recenzija.4

Nekādi nespējot pieņemt, ka pēc annuālajiem (ikgadējiem) homoseksuālistu praidiem, varētu sekot arī pedofīlijas slavināšana, un tam visam par aizsākumu varētu būt Platons un “Dzīres”, nekas cits neatlika, kā ņemt rokās biezu grāmatu, jeb precīzāk, lejuplādēt to datorā, un sākt lasīt.

Attēlā Platons.

Tulkojot to no angliski, sanāk ka: “Un, lai kurš arī netiktu izglītots līdz šādai izpratnei erotikā, apskatot veiksmīgi un pareizi skaistās lietas, ejot uz perfektu mērķi erotikā, pēkšņi pamana kaut ko brīnišķīgi skaistu tā dabā - tieši to lietu, Sokrāt, kuras pašas dēļ visi iepriekšējie darbi tika veikti, kas pirmkārt ir kaut kas tāds, kas ir vienmēr esošs un nedz topošs, nedz izzūdošs, nedz dilstošs vai aizejošs, un otrkārt, nedz skaists vienā aspektā, bet neglīts citā, nedz vienā laikā tāds, un citā laikā nē - nedz saistīts ar skaisto vai neglīto citos, kā skaists priekš vieniem, un neglīts citiem; nedz arī kā skaists, kas tam iedomāts kā kāda seja vai rokas vai jebkas cits, kas piemīt ķermenim, nedz arī kāda runa vai zinātne vai tāds, kas ir kaut kur citur (piemēram, dzīvniekā, vai zemē, vai debesīs, vai jebkur citur), bet tas ir pats par sevi un sevī, vienmēr esot vienā formā; kamēr visas citas brīnišķās lietas, kas ar to saistītas ir tā, ka tam nekļūstot vairāk vai mazāk, nedz jebkā ietekmētam, viss pārējais ir topošs un izzūdošs. Tā, lai kurš arī nesāk uztvert šo skaistumu virzoties augšup no šīm lietām caur pareizu pederastijas praksi, tam jānonāk pie perfekta mērķa sasniegšanas.”

Nu ja, tiekot līdz šai vietai lasītājam kļūst skaidrs, kadā veidā Sokrats un tā sektājs Platons ir tikuši iesvētīti savās zināšanās, un tas ir - caur anālo atveri, un tādēļ pedofīliju tie uzskatīja par absolūtu, vispārēju skaistuma izpratnes avotu.

Ja es būtu filosofs, es iespējams arī nesāktu uzreiz domāt, ka pirmais, un acīmredzamais iepaids ir tas īstākais, tāpat kā konditors neticētu, ka rieksts, tas ir tā apvalks, taču es neesmu filosofs, un tādēļ - vienkārši turpinu lasīt tālāk. Un kas tad tas? - dzīrēm, kurās patiesībā nekāda dzeršana nenotiek (un darba orģinālais nosaukums skan Symposium), jo gana jau esot bijis izdzerts iepriekšējā dienā, un visiem galvas smagas, izņemot pašu Sokratu, protams, pievienojas Alkibiāds, jeb varbūt Alko-bijāts, un pilnīgi piedzēries, un bļaustās ārpusē. Un, slavēt Erotu viņš aicināts, tomēr saka, ka Sokrāta klātbūtnē varot slavēt tik Sokrātu, un saka:

“... Un, tai pat laikā, jūs svētīgie nevainīgie, vai tiešām Sokrāts jūs ir pārliecinājis it visā, ko viņš nupat teica? Vai nezināt, ka lietas ir tieši pretējas tām, ko viņš ir teicis?” - šeit gan jāpiemin, ka Alkibiāds nebija klāt, kad Sokrāts runāja, un tomēr, viņš turpina: “Un ko vēl, es aizmirsu piemetināt sākumā, ka viņa runas arī tādas pašas kā Silēnam (Pāna un Nimfas atvase), kad tās atšķetinātas. Jo tas, kurš vēlas paklausīties Sokrāta runas, tās no sākuma visas šķiet absurdas. Vārdi un frāzes kuras tās ieskauj ārpusē ir tādas, kā paša uzbudinātā satīra āda. Jo viņš runā par kravas ēzeļiem, kalējiem, kurpniekiem un ādmiņiem, un izskatās, ka viņš vienmēr runā tās pašas lietas; un tādēļ ikviena nepieredzējusi un muļķīga cilvēciska būtne smietos par viņa runām. Bet, ja kāds tās saskata atvērtas un tiek pie tām, tas atskārtīs, vispirms, ka pašām šīm runām ir iekšēja nozīme; un otrkārt, ka tās ir visdievišķīgākās un tās ir vistikumīgākās; un ka tās attiecas uz visplašāko loku, patiesi un visu, ko ir vērts izzināt tam, kurš vēlas kļūt skaists un labs.” - un tam seko pastāsts, kā Sokrāts nebūt ne reizi nav iesaistījies pedofīlijā ne ar viņu, nedz kādu citu no zināmajiem jaunekļiem.

Sokrāts. Luvrā.

Kā, vai tas tā varētu būt, ka mani, lasītāju visu laiku ir vazājuši aiz deguna? Pret Sokrātu pat tika taču ierosināta tiesa, un viņam inkriminēja jaunatnes samaitāšanu, kaut gan galvenā apsūdzība bijusi par to, ka: “Sokrāts pārkāpj likumus un blēņojas, pētīdams to, kas ir zem zemes, un to, kas debesīs, kā arī vājāko lietu padarīdams par stiprāko un to pašu mācīdams arī citiem” (Platons.Dialogi. Apoloģēze. 48. lpp.) un “Sokrāts noziedzas, samaitādams jaunatni un neatzīdams dievus, kurus atzīst valsts, bet atzīdams citas - jaunas dievības” (Tur pat, 56 lpp.) “Turklāt man no brīva prāta seko jaunie cilvēki, kam ir visvairāk laika, turīgo pilsoņu dēli; viņiem patīk klausīties, kā pārbaudu cilvēkus, un bieži viņi arī paši atdarina mani, mēģinādami pārbaudīt citus”. - šeit varētu iederēties arguments, ja vien būtu es skolots argumentācijas mākslā, ka, lai arī Sokrāta tiesas prāvā netiek celtas apsūdzības seksuālā pavešanā, tad tikai tādēļ, ka tā Grieķijā neskaitījās par kauna lietu, un bija vispārpieņemta prakse. Otrs variants būtu, ja vārdam “pārbaudu”, mēs piešķirtu divdomīgu nozīmi, jo vārds taču ir saliktenis no "pāri" (kā piemēram liekties, vai atrasties) un "baudu", kas liek domāt, ka no šī brīža viss, kur minēts jēdziens "pārbauda" ir uztverams perversi, un nekādi savādāk.  Tāpat tas bija ar pedarstiju Grieķijā:

“Ko tad ir jāsecina par kultūru, kuras likumi izpauda dziļi saknējušos satraukumu par pedorastiju, kaut arī to pilnībā neaizliedzot? Kultūra nav homogēna vienība; nebija tādas vienas “Atēniešu attieksmes” attiecībā uz homoeroticismu. Krasi atšķirīgas attieksmes un konfliktējošas normas un prakses [...] pauž nesaskaņas, pretrunas un bažas, kuras veido šīs kompleksās kultūras sajaukumu.” (Deivids Koens “Likums, sabiedrība un homoseksualitāte klasiskajās Atēnās, 21 lpp.) Un, lai nebūtu viņš viens: “Kad kāds ielūkojas aiz literārajiem homoseksuālisma apoloģistiem senajā Grieķijā, tas atrod plaši izplatītu izsmiešanas un riebuma attieksmi pret to, homoseksuāla uzvedība bija, iespējams, bieži praktizēta ar kaunu, falšu bravūru vai slepenībā. (Arno Karlens “Seksualitāte un Homoseksualitāte jaunā skatījumā” 35 lpp.)

Lasot tādus materiālus kā Lerija Hjūstona “Homoseksualitāte Senajā Grieķijā” otrā daļa, varam uzzināt, ka:

“Pēc diskusijas par to, kā grieķi aplūkoja seksu kopumā, [...] mēs tagad apspriedīsim grieķu pederastijas praksi, jeb “mīlestību uz zēniem”. Idejiski pederastijā nebija seksuāla komponenta, bet tas bija izglītošanas un zināšanu nodošanas veids pieaugušam vīrietim (ne bioloģiskajam tēvam) uzņemties mentora lomu jaunam zēnam ieejot pubertātē, augot un nobriestot par pieaugušu vīrieti, kurš kā brīvs vīriešu kārtas pilsonis kļūtu par politisko līderi Grieķijas polisā. Pederastija kalpoja par lomu jauna cilvēka morālai un politiskai noformēšanai. Kas būtiski, tā nebija privāta darīšana starp diviem indivīdiem, bet tas bija publisks pasākums par ieguvumu visiem”. Tādēļ jēdziens pederastija mums jāaplūko kā sinonīms pedogoģijai, tikai ar mīlestību, kas mūsu skolu audzinātājiem nereti ir sveša.

Un tagad, ja mēs aizstājam Rietumu kultūrā nepareizi lietoto vārdu “pederastija” ar vispārpieņemto “pedogoģija”, mēs Platona dzīrēs lasām:

“Pausānijs sacīja “Faerij, manuprāt tas nav godājams, kā jautājums tika mums piedāvāts - liekot mums slavināt Erosu nepareizā veidā. Jo, ja Eros būtu viens, tas būtu godājams, bet esot tam kā tas ir, tas nav godājams, jo viņš nav viens [...] un ir pareizāk, ka tiek paziņots iepriekš kurš Eros ir jāgodina. [...] Mēs visi zinām ka nav Afrodītes bez Erosa; un ja viņa būtu viena, arī Eros būtu viens, bet tā kā Afrodītes ir divas, tad arī Erosiem jābūt diviem. Viena noteikti ir vecākā, un tai nav mātes, Urāna meita, [...] un otra ir jaunākā un Zeva un Dionas meita, tā, kuru mēs saucam par Pandēmijas. Tādēļ ir nepieciešams, ka Eros, kurš ir līdzdarbonis ar to, būtu pareizi jāsauc par Pandēmijas Afrodīti, un tas otrs par Urāna Afrodītes Erosu. Un tas Eros, kurš saistās ar Pandēmijas Afrodīti ir patiešām pandēmisks un tā arī rīkojas. [...] Tie, kas ir tādi paši, kā šis, pirmām kārtām, ir iemīlējies sievietēs, tāpat kā zēnos (iet runa par abiem dzimumiem ne obligāti homoseksualitāti), otrkārt, tie ir iemīlējušies to ķermeņos, nevis dvēselēs, un treškārt, tie ir iemīlējušies vismuļķīgākajos, kas atrodami, jo tiem ir uzmanība tikai uz pašu darbību un tiem nerūp vai tā ir godājama vai ne. [...] Jo Pandēmijas Eros ir saistīts ar Afrodīti, kura ir daudz jaunāka par citām dievībām, un tās dzimšanā ņem dalību kā sievišķais tā vīrišķais.