neliecies uz auss 254

b r ī d i n ā j u m s 

Bezgalīga.

Tumsa.

Tāds bija ceļš priekšā man, kas stiepās tik tālu, ka ar savām acīm to īsti nesaredzēju. Nevienas pašas zvaigznes šajā naktī un šķita, ka mēness arī slēpās kaut kur tālu debesīs. Bet tas bija normāli, man ļoti patika pilnīga tumsa - tas šķita tik nomierinoši braukt šādā tumsā.

Man nebija daudz iespēju braukt šo ceļu, lai apciemotu savus vecākus pilsētā un es biju patīkami satraukts. Pagājis ļoti ilgs laiks, pārāk ilgs. Būdams vienīgais bērns, man bija nedaudz grūti. Vecāki šķīrās un nosūtija mani dzīvot citur. Protams, tiku finansiāli atbalstīts un viņi daudz mani apciemoja, cik nu varēja. Bija gara, gara nedēļa, manā darbā ir liela slodze un patiesībā ir pirmās brīvdienas, kad vari kaut kur izbraukt! Tādēļ nekas mani līdz tam brīdim netraucēja.

Braucot pa šo pašu ceļu bērnībā, bija jautri; pakalniņi un bedres, braukdami augšup, lejup un mani priecīgie kliedzieni - ''Weeee woooop!'' Katru reizi, kad bija lielāks pakalniņš, man kutēja vēders. Braukdams šobrīd, es pasmaidīju par atmiņām un nostaļģiju. Sāku braukt ātrāk, lai kaut ko tādu vēl atcerētos kā bērnībā bija. Radio skanēja kāda pop-dziesma, tik skaļa,  ka ausis kādam blakus sāpētu, bet būsim godīgi - nav arī tā, ka šāda tipa mūzika ir laba. Bet jautrība man šonakt.

Palūkojos uz spīdometru. Uzspiedu gāzi grīdā vēl nedaudz stiprāk, pārlicināts, ka izdarīšu dažādus manevrus, lai veiksmīgi pārbrauktu bedres. Es smējos. Lēkāju, mašīnas un bedru pavadīts. Braukdams, es tālumā redzēju kaut ko zilu pašā ceļa vidū.

''Stop!'', kāds kliedza. Mana reakcija, redzot personu, kas stāv ceļa vidū, bija uzreiz apstāties, izvairoties nobraukt viņu. Kad es pamanīju, ka tā ir jauna meitene, es sajutu vainas apziņu. Es gandrīz notriecu viņu! Meitenītes kleita bija bāli zila, nedaudz saplēsta plecu daļā. Viņai bija rēta uz rokas, liela un dziļa. Viņas mati bija slapji, sabīdīti uz sānu un viņa izskatījās pārbijusies. Man bija žēl viņas, bet tajā pašā laikā pats jutos nobijies. Man viņai jāpalīdz? Ko viņa dara šādā nakts stundā uz ceļa vidus? Viņa blenza uz mašīnu kādu laiku un tad sāka kliegt atkal.

-''Palīdziet! Tev man jāpalīdz! Viņš mani nogalinās!'', viņa raudāja, skriedama pretī mašīnai. Man bija aizslēgtas durvis un logi, bet viņas pēkšņā skriešana šurp lika man tās atslēgt. Es palūkojos apkārt, bet nevienu neredzēju. Pēkšņi, es redzēju pa kreisi vīrieti, kurš izleca no krūmiem. Viņš bija garš, ar tumšiem matiem un biezu bārdu. Pats svarīgākais ir tas, ka rokās viņam bija nazis un drēbes notraipītas ar asinīm. Vīrietis, vai pareizāk sakot, slepkava palūkojās uz mirkli apkārt.

Pamanīdams mašīnu, viņš straujā solī nāca mūsu virzienā. Viņš lūkojās meitenes acīs.

-''Lūdzu''! viņa raudāja. Vairāk baidīdamies no vīrieša nekā no mazās meitenītes, es liku iekāpt viņai mašīnā. Beidzot. Es jutos kā glābējs tajā brīdī.
-''KĀP IEKŠĀ, ĀTRI!'', es izkliedzu, mana sirds sitās strauji. Vīrietis bija tik tuvu mašīnai tagad, kuru katru brīdi viņš to sasniegs un nogalinās mūs abus. Meitene aizcirta durvis un aizslēdza tās tieši tajā brīdī, kad asiņainais vīrietis pieskrēja pie mašīnas loga.

-''Kāp ārā no mašīnas, nekavējoties!'', vīrietis kliedza, sisdams dūres pret logu. Meitene nogūlās pa visām sēdvietām, cenšoties noslēpties no vīrieša. Viņa neatbildēja viņam. -''Lūdzu, kāp ārā! Tas ir tevis labad!'', viņš kliedza vēljoprojām sisdams dūres. Pēkšņi, vīrietis uzsāka kustību un aizgāja pie loga, kas ir priekšā. -''Lūdzu, kāp ārā...'', viņš lūdzās, balss pavisam savādāka tagad, gandrīz vai lūgdams ceļos, lai viņa izkāpj. Es uz viņu beidzot paskatījos un sapratu, ka viņš skatās uz mani. -''Lūdzu kāp ārā. Tu esi pieļāvis kļūdu, tu to nezini-''
Es sajutu kaut ko smagu un aukstu nobraukdamu gar manu sānu. Es iekliedzos sāpēs un paskatījos uz meiteni. Ar smaidu, viņa lēnām pagrozīja nazi priekšā man..
Mani. Vīrietis visu šo laiku brīdināja mani. Un es uz viņa acu skatienu pat   n e p a s k a t ī j o s . . .