neliecies uz auss 247

v ē l a s   n a k t s    s a r a k s t e s

Jau kādus deviņus mēnešus tiekos ar kādu meiteni. Viņas personība ir kaut kas unikāls, viņa vienmēr bijusi mana gaisma,  kad bijis tumšs. Manai draudzenei bija arī savi mīnusi kā jau visiem - tas pieder pie lietas. Viens viņas mīnuss ir meitenes neapzinātā ziņu rakstīšana man. Es modos ap trijiem, četriem dēļ jaunas ziņas no viņas. Pārsvarā tās bija bezsakarīgas burtu virknes, kā arī auto korekta vārdi un skaitļi. Pārsvarā.

Pārsvarā bija līdz pagājušai naktij. Bija ap kādiem trijiem naktī, kad es pamodos no vibrācijas. Slinki pagriezos, lai pagrābtu telefonu. Kā jau ierasts, ziņa no manas draudzenes. Daļa no manis nemaz negribēja redzēt šo ziņu dēļ tā, ka tās vienmēr ir bezsakarīgas, taču neliela paranoja man bija - varbūt kaut kas svarīgs šoreiz. Tādēļ es atvēru ziņu.

''Tom''
Tā bija ziņa no viņas. Šī ziņa šoreiz man šķita dīvaina vairāku iemeslu dēļ. Viens tādēļ, ka šī ziņa bija sakarīga, tas bija mans vārds. Lai vai kā, mana draudzene nekad nesauc mani par Tomu, bet gan par Tomasu. Mana ziņkārība ņēma virsroku un es atbildēju. Uzreiz pēc tās nosūtīšanas, es saņēmu vēlvienu:

''Palīgā''

Šoreiz paranoja un liela bailes iezagās manī. Nedaudz notrīcēju un bez maz vai mans vēders apmeta kūleni. Es uzreiz strauji izlecu no gultas, saģērbos un ātrsolī devos uz mašīnu. Bija neliels brauciens uz viņas māju, bet sajūta bija it kā es brauktu stundām ilgi. Es nolēmu pazvanīt viņai ceļā pie viņas.

'Ring

Ring

Ring'

Viņa pacēla. Otrpus klausulei es nedzirdēju neko, tikai smagu elpošanu. Es jautāju vairākas reizes, vai tur kāds ir, bet neviens neatbildēja. Tad sadzirdēju soļus un tad - dziļus, histēriskus smieklus. Es kliedzu klausulē gribēdams zināt, kas paņēmis manas draudzenes telefonu. Bet bija par vēlu, klausule tika nomesta. Es ierados viņas mājās.

Ātri noparkoju mašīnu un skrēju. Atslēdzu durvis tik ātri, kā vēl nekad un ieskrēju iekšā. Es domāju, ka redzēšu ko briesmīgu, bet ko redzēju... tas manas domas ar visu paranoju uz mirkli aizdzina prom.

Mana draudzene vienkārši gulēja savā gultā. Lēnām piegāju pie viņas un pamodināju. Kad viņa pamodās, bija ļoti pārsteigta redzot mani, kas man šķita ļoti dīvaini. Es pajautāju viņai, vai viss ir kārtībā un viņas atbilde skanēja diez gan mierīgi,  sakot ''jā.'' Pārbaudīju viņa telefonu, bet nebija nekādu ziņu vai zvanu, kas būtu domātas man. Pārbaudīju arī viņas gultas apakšu un visu māju. Neatradu neko neparastu. Varbūt es pa miegam kaut ko esmu sadomājies, jo biju noguris. Vai tiešām es varēju kaut kā savā prātā dzirdēt zvanus un redzēt īsziņas?

Lai vai kā, apmēram vēl stundu paliku pie draudzenes, kura aizmiga gandrīz uzreiz. Kad mana paranoja un nedrošības sajūta pameta mani, es piecēlos no viņas gultas un devos prom. Kad devos lejā pa kāpnēm, visu notiekošo atskaņoju savā prātā atkal un atkal.

Brauciens uz mājām šķita vēlilgāks vienalga dēļ savām domām. Es domāju, kā būtu, ja būtu. Kā varēja izvērsties notikumi savādāk, ja viņa tur tik mierīgi negulētu. Kad iebraucu savas mājas pagalmā, sajutu vibrāciju kabatā. Bailes atkal atrada mani, kad atvēru ziņu no savas draudzenes.

''Tu aizmirsi pārbaudīt  s k a p i . . .''