Viena no manām radiniecēm mira pēkšņā nāvē. Es nekad neesmu viņu redzējis. Viņai bija četrus gadu veca meita, vārdā Alise. Meitenes tēvs nevarēja parūpēties par Alisi dīvainā kārtā un jautāja pieskatīt viņu manai tanei.
Meitene atteicās būt viena pati pat uz mirkli un vienmēr bija blakām tantei. Tā bija liela problēma. Mana tante īsti nevarēja nekur iziet bez Alises. Viņai vienmēr bija nepieciešama uzmanība. Un pat tantes pašas meita skauda, ka visa uzmanība tika Alisei.

Vienu dienu tante man pateica, ka dodas prom no pilsētas uz pāris dienām un lūdza palīdzību pieskatīt meiteni Par cik es dzīvoju viens, labprāt piekritu. Vairākas dienas pēc tam, tante atveda Alisi manā dzīvoklī. Kad viņa gāja ārā no dzīvokļa, iečukstēja kaut ko meitenei.
-''Alis, lūdzu, esi laba meitene.''

Kad tante aizbrauca, es centos runāt ar Alisi un spēlēties ar viņu, taču viņa uzvedās ļoti dīvaini. Viņai bija lācītis, kuru viņa ļoti sažmiegti turēja zem rokas un nekad to neatlaida vaļā. Alise nesmaidīja un nerunāja. Viņa vienkārši sēdēja istabas tumšākajā stūrī, skatoties uz sienu. Es jutos ļoti nēerti...
Centos viņu uzmundrināt dažādos veidos. Es sev tikko kā nopirku jaunu digitālo kameru - tādēļ nolēmu Alisei atdot savu veco, lai viņa varētu ar to spēlēties un uzņemt foto. Kad viņa ieraudzīja kameru, viņas acis iedegās gluži kā uguns. Es parādiju viņai kuras pogas jāspiež un viņa sāka staigāt apkārt mājai, uzņemot dažādas bildes. Beidzot viņas lūpas savilkās plašā smaidā!

Tajā vakarā es sapratu, cik grūti ir pieskatīt Alisi. Katru reizi, kad es izgāju no istabas, kurā atradāmies abi, viņa sāka kliegt un bļaut manu vārdu. Es nevarēju viņu atstāt ne uz mirkli vienu, citādi viņa sāka ļoti skaļi kliegt. Alise pat lika man ņemt viņu līdzi uz tualeti un es piedzīvoju dažus ļoti neveiklus momentus...

Kad laiks pienāca gulēšanai, viņa atteicās gulēt viesistabā un uzstāja gulēt manā gultā. Es stāstīju viņai vakara pasaciņas un pēc ilga laika viņa aizmiga. Tajā laikā es pamanīju kaut ko uz viņas lācīša. Viena viņa kāja bija piķa melna dažviet, it kā tā būtu dedzināta. Domāju no kā tas varētu būt...

Nakts vidū es dzirdēju dīvainas skaņas. Pagriezos un redzēju, ka kaut kas nebija kārtībā ar Alisi. Viņas ķermenis viss trīcēja un drebēja, viņas acis bija atvērtas izbīlē, zobi sakosti un asaras tecēja pāri viņas bālajiem vaigiem. Samīļoju meiteni un jautāju, kas viņai noticis. Iespējams, ka slikts sapnis.

-''Viņa atkal uzlūko mani'', Alise nomurmināja.
-''Kas uzlūko?'', jautāju.
-''Tumšā dāma'', atbildēja Alise.

Vairs viņa neteica neko. Centos izskaidrot, ka tā bija tikai viņas fantāzija, bet viņa turpināja raudāt un trīcēt. Manatkal vajadzēja iemidzināt meiteni.
Nākamajā dienā Alise izskatījās dzīvelīga, it kā nekas nebūtu noticis vakarnakt. Viņai patika mana digitālā kamera, kuru atdevu. Kad bija laiks, lai viņa dotos atpakaļ uz mājām, es viņai teicu, ka var paturēt kameru. Alise cieši apskāva mani. Pat ja viņa neko neteica, es sapratu, ka mazā meitene bija ļoti apmierināta un priecīga par pēkšņo dāvanu.

-''Nabaga meitēns'', tante teica,''Viņa nav pateikusi ne vārda, kopš viņas māte aizgāja''.

Nespēju novaldīt ziņkārību un pajautāju:

-''Kā viņas mamma nomira?''

Tantes grimmase kļuva ļoti neizprotama. ''Viņa mira ugunī...''
-''Kā uguns izcēlās?'', vaicāju.
-''Nu... Ļoti traģiski. Bēdīgs stāts. Viņa izdarīja pašnāvību. Alises māte bija ļoti nestabila sieviete morālā ziņā. Viņa sevi nolēja ar benzīnu un aizšķīla šķiltavas Alises māte nodedzināja sevi dzīvu.''
-''Ak Dievs!'', aiz šoka izdvesu. ''Tik traģiski!''
-''Jā gan.'', tante piekrita, ''Viņas ģimene bija tik ļoti satriekta, ka nespēja pieņemt to, ka tā ir pašnāvība. Tikai ļoti tuvi radinieki bija uzaicināti uz bērēm. Alises tur nebija. Viņa pat nezin, ka māte ir mirusi. Alise domā, ka mamma ir biznesa ceļojumā, ļoti garā. Taču arī šī it kā aizbraukšana prom viņu satrieca, jo bija ļoti pieķērusies. Mums nebija drosmes, lai izstāstītu šokējošo patiesību meitenei...''
-''Nabaga meitēns...''

Tante atkal piekrita un drūmi pamāja ar galvu. ''Nabaga Alise...''

Pēc vairākām dienām... Alise nomira. Mana tante centās atradināt meiteni no bailēm par palikšanu vienai pašai. Viņa lika Alisei gulēt vienai istabā. Neskatoties uz meitenes trīcēšanu, raudāšanu un izbrīnītajām acīm aiz šoka, tante viņu tur atstāja un aizvēra durvis. No rīta viņa atrada Alises līķi gultā. Viņa neelpoja, bija bāla. Kā? Neizskaidrojami.

Neviens nevarēja saprast, kā tas varēja notikt. Dakteri nevarēja noteikt nāves cēloni. Nebija ne slepkavības pēdu, ne pašnāvības pēdu, meitenei bija perfekta veselība. Viņa pavisam vienkārši mistiski nomira un neviens to izskaidrot nespēja.

Pēc Alises bērēm es atgriezos tantes mājā. Visi bija vēl šokēti. Tante atdeva atpakaļ digitālo kameru, kuru biju atdevis meitenei. Pieņēmu to atpakaļ un nolēmu paturēt kā atmiņu par Alisi. Apskatīju visas bildes un nonācu līdz pēdējai. No sākuma šķita, ka tā ir tikai melna bilde, bet kad ieskatījos, es notrīcēju.

Manas rokas sāka trīcēt.

Gribēju kliegt, bet nevarēju.

Fotogrāfijas laiks atklāja to, ka bilde uzņemta Alises nāves naktī.

Augstāk redzamais foto bija pēdējā bilde Alises kamerā:

240 0 11 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0