Zvirbuļa vēsts3

Kadā mitruma piesātinātā dienā, kad sakaltušie zāles stiebri savās smailēs saķēroja miglu, lai ļautu niecīgajiem pielieniem ūdens mirdzēt, atstarojot kliedēto miglas gaismu. No stabos uzkārtajām lampām, kuras sīca vēstot nakts pārākumu pār dienu, kāds sabozies zvirublis meklēja peļķi.
Vai peļķē viņš nevarēja saskatīt gaismu vai atspulgu savu, lai novērtētu gaidāmo salu?
Vai veikala vitrīnā izkārtās lampeles neaicināja viņu pie mielasta galda, kur kāds sabiris cepums bija pazaudējis rozīni savu?
Pacēlās zvirbulis, spārniem švirkstot, gaisā, vēl gana vēja ielās pilsētas locītajās, vēl gana tvaiku ražotņu dūmeņos un lielveikalu vēdnēs rūcošās. Par katru smaržu es nodziedāšu dziesmu jaunu, par katru vēja brāzmu es pacelšos augstāk debesīm par gramu. Vai manās spalvās dūnu trūkst un knābis priekšā nešķeļ gaisu - es parādīšu ceļu uz pavasari, kad ūdens peimirkusī zeme spiež tārpiem meklēt gaisu.